Ēnu pavēlnieks

patieso vērtību. Kreins ir cilvēks bez jebkādas ticības. Viņš ir cietsirdīgs bezgodis, kas pārdotu pats savu tēvu, ja viņam tāds jebkad būtu bijis, Demjurels atbildēja. Ja viņš nemaisīsies pa kājām, mēs varēsim darīt visu, kas mums patiks.

-   Mani interesē tikai viens mazs jautājums, Ferels negribēja to pieminēt, bet juta sevī dziņu to darīt. Kas spēs atturēt jūs mani nogalināt, kad jums būs tāda vara?

-   Nekas. Pilnīgi nekas. Jums vienkārši nāksies man uzticēties, Demjurels atbildēja, izņemdams no vestes kabatas pulksteni. Man tur, tornī, ir daži cilvēki, ar kuriem gribu jūs iepazīstināt. Viņi mēģināja nozagt keruvimu un tagad gaida sodu. Tur arī parādīšu ko tādu, kas palīdzēs jums saprast, ka vara tiešām ir manā rīcībā.

18 Latet anguis in herba Zālē slēpjas čūska (latiņu val.).

Tornī, atvērtajā kastē, kas atradās tuvu durvīm, saritinājušās kopā gulēja čūskas. Aukstums, ko radīja ledainais vējš, kas līda iekšā pa ozolkoka durvju apakšu, noturēja tās uz vietas. Čūskas tikai laiku pa lai­kam izbāza galvas pāri kastes malai un paošņāja gaisu ar savām garajām mēlēm.

Keita, Tomass un Rafa runāja par to, kas ar viņiem notiks, kad atgriezīsies Demjurels. Tad viņi apklusa un katrs iegrima domās.

Keita cīnījās ar auklām, ar kurām bija sasaitētas rokas, bet saprata, ka ir pārāk stipri piesieta pie krēsla. Šajā bezpalīdzīgajā stāvoklī viņā tomēr modās dusmas, kas raisīja apņemšanos nepadoties Demjurelam. Tieši šīs dusmas iekvēlināja meitenē lēmumu izglābties vai arī beidzamajos dzīves mirkļos nodarīt Demjurelam dziļu, sāpīgu un ilgi dzīstošu ievainojumu. Domās viņa izplānoja, ko darīs: paskatījās apkārt un ieraudzīja, ka vienīgie priekšmeti, kurus varētu izmantot par iero­čiem, ir svečturi. Bet tad viņai ienāca prātā kas cits: kad Kreins bērnus nodeva, neviens viņus nepārmek­lēja. Tomasam vēl aizvien zem jakas karājās varigala zobens. Sajūsmā par ķērienu Demjurels un Bīdls nebija to ieraudzījuši. Keita iztēlojās, kā atbrīvo rokas, aiz­sniedz Tomasu, paņem zobenu un dod burvim un viņa māceklim izšķirīgos cirtienus.

Meitene pavilka zeltīto auklu, kas saistīja rokas, bet tā savilkās ciešāk un iegriezās ādā. Likās, it kā auklas būtu uzzinājušas, ko viņa domā, un lēnām kā saritinā­jušās čūskas savelk mezglus arvien ciešāk un ciešāk. Meitene saprata, ka viņas sapnis par izglābšanos var nepiepildīties.

Tomass vairs nespēja klusēt. Divas garas stundas viņš bija klausījies Rafas klusajos čukstos, nespēdams saprast, ko tas saka. Tomass dziļi pārdzīvoja situāciju, kurā viņi bija nonākuši, un uzskatīja to par savu vainu. Viņam vajadzēja zināt, ka Džeikobam Kreinam nevar uzticēties. Kad viņi bija izglābušies, viņam vajadzēja aizvest Keitu mājās un negaidīt Kreinu. Tomass jutās kā muļķis, un šī nebrīve bija viņa sods.

Viņaprāt, labākais veids, kā izglābties, bija kaulēties ar Demjurelu, izlūgties viņam brīvību. Droši vien viņš neatteiktu. Demjurels pazina zēnu kopš tā bērnības. Tomass bija klausījies neskaitāmus viņa sprediķus, stundām ilgi nekustīgi sēdēdams aukstajā un neērtajā baznīcas solā. Vai gan vikārs spētu nogalināt cilvēku, kuru tik ilgi pazīst? Zēns atliecās atpakaļ krēslā. Rokas bija kļuvušas stīvas no ciešajām saitēm. Viņš saprata, ka vienu Demjurela pusi noslēpumaino, tumšo, var­darbīgo pasaule nepazīst. Tomass sāka šaubīties par savu nākotni. Nebija neviena, ko pasaukt palīgā. Neviens neatsteigsies un neizglābs viņus. Zēns tikai cerēja, ka redzētais sapnis kļūs par īstenību, ka viņam nebūs jābaidās no nāves un ka ticība Kungam sniegs viņam mūžīgo dzīvību. Tā bija vienīgā cerība.

Pa to laiku Rafa vērās sienā ar pašpārliecinātu smaidu sejā, koncentrēdams visas savas iekšējās domas uz Riatamusu. Viņš saprata, ka abi, Keita un Tomass, tagad skatās uz viņu un ieklausās vārdos, kurus viņš atkārtoja vēl un vēl:

Lai svētīts Riatamusa spēks, Kas māca manām rokām karot! Mans labums un mans cietoksnis, Mans augstais tornis un mans glābējs, Mans vairogs un tas, kuram es ticu, Kurš padara manus ienaidniekus vājus…

Rafa apklusa un pievērsās pārējiem:

-   Pirms vaicājat, pateikšu, ka tā ir dziesma Riatamusam, tā ir no Dzīves grāmatas. Es lūdzos, sarunāda­mies ar viņu; tas palīdz uzzināt viņa gribu.

-   Ko Riatamuss saka? Vai mēs mirsim? Keita dzē­līgi jautāja. Ja tas ir viss, ko viņš saka, tad tam nav nekādas jēgas, tu tikpat labi vari sarunāties ar gries­tiem vai lūgties tukšu gaisu.

Meitene mēģināja piecelties no krēsla; auklas ap

rokām kļuva ciešākas.

>

-    Tas bija tavs Dievs, kas mūs noveda šeit, šajā vietā. Kad viņš dabūs mūs no šejienes laukā? meitene uzstā­jīgi prasīja.

-   Vai tu kādreiz esi mēģinājusi ar viņu runāt, vai arī tava mute vienmēr ir pilna ar dusmām? Rafa atjau­tāja.

-   Es daudzreiz esmu runājusi ar Dievu, bet viņš nekad nav mani uzklausījis, meitene nikni paziņoja. Kad nomira māte, es katru dienu lūdzos, lai viņa atgriežas, bet tā nenotika. Ja viņš ir Dievs, tad kāpēc ir tik kurls? Vai arī viņam nav nekādas daļas par tādiem cilvēkiem kā es?