Ēnu pavēlnieks

Bet viņa bija pazudusi. Kreins raudzījās visapkārt, bet sievieti nekur vairs nemanīja. Viņš stāvēja norā viens. Tad atkal izdzirda balsi, kas dziedāja aiz akmens krāvuma un sauca savu bērnu atgriezties. Kreins pie­skrēja pie akmeņu kaudzes līdzās svētajam kokam un paskatījās lejā pa taku, kas veda no Baltās noras uz raktuvēm. Tālumā viņš ieraudzīja starp akmeņiem ejam sievieti. Pavīdēja tās lakats un garie, sarkanie mati, kas plivinājās vējā. Viņai apkārt lidinājās melna vārna, celdamās un krizdama pie katras nots, ko sie­viete nodziedāja. Tad tā izzuda skatienam pīlādžkoku aizsegā, kas iezīmēja Kara vaļņa robežu.

17 Keruvims

Kapteinim Ferelam nepatika, ka uz viņu kliedz. Viņš bija militārs cilvēks, kas vadījās pēc pavēlēm, ietei­cams savējām. Viņš bija saņēmis no Demjurela tik daudz apvainojumu, cik vienā rītā spēja norīt, un viņa pacietība sāka izsīkt.

-    Jūs droši vien domājat, ka esmu pilnīgi nelietpratīgs, vikār, bet es savu darbu zinu, un pēdējais, kas jums man jāstāsta, ir tas, kā noķert tādu nelieti kā Džeikobs Kreins. Galu galā vai tas nebiju es, kurš viņu pagājušajā nedēļā mežā gandrīz nogalināja?

-   Jā, noteica Demjurels. Es redzēju to skrambu viņam uz vaiga.

-   Skrambu? Tas cilvēks tik tikko palika dzīvs! Ferels iebilda.

-   Nu, ja viņš ir tikko dzīvs, tad mums vēl ir cerība. Tomēr, manuprāt, viņš ir dzīvāks pārjums, un man tas itin nemaz nepatīk. Es jums labi samaksāju, lai viņu nogalināt, bet jūs savu darbu neesat paveicis. Tagad pasakiet: vai jūs to izdarīsiet vai arī man jāmeklē kāds cits? Demjurels uzstāja, triekdams ar dūri pa galdu.

-   Kam tāda steiga? Tādas lietas prasa laiku. Tās, tāpat kā labu vīnu, vajag izbaudīt, nevis norīt lieliem malkiem, sacīja Ferels, kurš nu jau jutās dziļi aizkai­tināts.

-    Pagaidīt? Demjurels pārjautāja. Es nevaru ilgāk gaidīt! Gribu, lai viņš šonakt ir miris un viņa kuģis uzsperts gaisā. Katru nedēļu es, skatoties pa logu, redzu to otrpus līcim, Beitaunā, izkraujot dažādu veidu kontrabandas preces. Vai jums par to nevaja­dzētu parūpēties? Vai jūs nesaprotat, ka tas padara jūsu un manu amatu bezvērtīgu? Jūs esat cilvēks, kam jārūpējas par kontrabandas novēršanu, bet jūs ļaujat tam visam netraucēti turpināties.

-   Tad man vajadzētu apcietināt sevi un, protams, arī jūs, noteica Ferels, domādams, ka izteicies ļoti gudri.

-   Neesiet dumjš! Vai tad jums armijā nekas nav iemācīts? Demjurels ievilka elpu. Jums un man ir kopējs darījums. Tā ir kontrabanda, un mums jānovāc no ceļa sāncenši.

Demjurels saniknots nopūtās, bet Ferels notrausa no sarkanā frenča putekļus un sakārtoja garās ūsas.

-   Lūdzu, kapteini Ferel, izdariet vienu lietu nogali­niet viņu! Nav mana darīšana, kā jūs to paveiksiet, ja vēlaties, varat viņu sacaurumot līdz nāvei, bet es gribu,

lai viņš būtu miris. Nometiet vinu no klints, uzlaidiet bēgošu aitu baru, kas viņu sabradā, dariet jebko, bet NOGALINIET VIŅU! Demjurels auroja.

Bīdls aiz durvīm aizbāza ausis.

-    Domāju, ka to varējāt izdarīt jūs, vikār. Galu galā jūs man visu laiku stāstāt par savu varu un maģiju. Gan jau jums ir kaut kādi burvju vārdi vai lāsti, lai paveiktu to pats savā labā. Vai tad nav kāds nāves gars, kuru jūs varētu pieburt, lai tas aizraida viņu uz elli? Tad mani dragūni varētu ar to nenodarboties. Jūs taču zināt, ka asinis uz formas tērpa diez kā neizskatās. Ferels uzsmaidīja Demjurelam.

-   Jūs… jūs esat nelga un švīts! Jūs esat memmesdēliņš, sapucējies sprukstiņš, jums nav vairāk drosmes kā sagrabējušai vecenei! Es gribēju, lai kāds šo darbu izdara, un domāju, ka jūs esat īsts vīrs. Nevar mētāties ar maģiju lietās, kas atrisināmas pašu spēkiem. Bur­šana ir īpaša, skaista un dārga. Tas ir tāpat, kā gleznot skaistu bildi. Nedrīkst velti izšķiest krāsas.

Ferels paraudzījās uz Demjurelu un tad uz jūru. Kreina kuģis stāvēja krastā tieši pretī līcim. Rīta saulē tas izskatījās lieliski.

-   Un kas man no tā? Ferels jautāja. Es zinu, ka te gatavojas kas vairāk par kontrabandu. Kādi ir jūsu plāni?

Uzdodams šo jautājumu, viņš sarauca vienu uzaci. Ferels zināja, ka no viņa kaut ko slēpj. Viņam nepa­tika būt kareivim. Ferelam trūka Londonas augstāko aprindu dzīves. Šeit, ziemeļos, viņu pārņēma sajūta, ka atrodas miljons jūdžu attālumā no lietām, kuras viņš pazina un mīlēja un pie kurām vēlējās atgriez­ties cik iespējams ātrāk. Tēvs bija nopircis Ferelam šo nosūtījumu, lai izglābtu viņu no neveiksmīgas mīlas dēkas. Bija domāts, ka šeit viņš uzturēsies tikai īsu laiku, lai glābtu ģimenes godu. Tagad, pēc vienpadsmit gadiem, Ferels joprojām atradās ziemeļos, dzinās pakaļ kontrabandistiem, izkliedza pavēles un mīdīja dub­ļainos ceļus no Beitaunas uz Vitbiju. "Šāda dzīve nav piemērota džentlmenim," nodomāja Ferels.

-   Ja es jums pastāstītu kādu stāstu, izdomātu pa­saku, vai jūs spētu to paturēt pie sevis un neizpaust nevienai dzīvai dvēselei? Demjurels vaicāja.

Ferels jutās ieinteresēts. Viņš neatbildēja uzreiz, bet aplūkoja telpu, lai brīdi padomātu.