Ēnu pavēlnieks

-   Viņam ir vairāk mīlestības tev, nekā tu esi spējusi saprast, bet ticība sākas ar pieņemšanu, atzīšanu, kas tu esi, un sava vājuma apzināšanos. Pēc tam tu ierau­dzīsi Riatamusa spēku un varenību. Mūsu vājumā viņš rod savu spēku, mūsu nabadzībā viņš gūst bagātību. Tikai viņš var palīdzēt mums atrast mieru. Viņš ir visspēcīgākā būtne visas radības vidū. Rafa veltīja draugiem burvīgu smaidu.

-   Tad kāpēc tev jāmirst kopā ar mums, ja tavs Dievs ir tik spēcīgs? meitene jautāja.

-   Daudzi cilvēki, kas lielāki par mani, ir atdevuši par viņu savu dzīvību, Rafa mierīgi atteica. Mēs visi mir­sim no tā mēs nevaram izglābties. Svarīgi ir zināt vie­nīgi to, kurp mēs dosimies, kad pāriesim Dvēseļu tiltu.

Rafa redzēja, ka Keita, dzirdot šos vārdus, notrīc. Viņas acis kvēloja dusmās.

-   Vārdi! meitene iesaucās. Tikai tukši vārdi, kas nekad nepalīdz, no iedomu dieva neko citu arī nevar sagaidīt. Es negribu mirt ne šeit, ne citreiz. Es gribu kļūt veca un aizmigt un nepamosties. Tad es nesapra­tīšu, kas noticis un kur nonākšu. Kā tu vari pierādīt, ka viņš eksistē?

-   Tev nepieciešama ticība, atbildēja Rafa. Tikai maza ticības sēkliņa. Kaut kas, kam tu tici un uzticies. Tu pārāk ilgi esi cietusi, un sāpes ir padarījušas tevi aklu. Atsakies no tām! Ļauj tam, kurš spēj nest mieru, dziedināt tavu dzīvi!

-   Kā es varu ticēt tādam, par kuru neko nezinu? Keita sāka raudāt. Man ir tik ļoti bail! Es gribu, lai tas viss beigtos.

Tomass juta, kā no Keitas skumjām viņam iekšā viss sagriežas. Viņiem dzīvē bija bijis tik daudz kā kopēja, un tagad, kā viņš noprata, abi kopā dosies arī nāvē. Zēnam gribējās kliegt, lai tas viss beidzas. Saņemt mei­teni rokās un pasargāt, kā viņa vienmēr bija sargājusi Tomasu. Viņa vienmēr bija bijusi tik stipra. Zēns jutās nekam nederīgs, jo saprata, ka viņā nav tāda spēka, lai meiteni izglābtu. Keita vienmēr bija tā, kurai piemita iekšējs spēks. Tā, kura bija uzmundrinājusi Tomasu, palīdzējusi sagādāt apģērbu un uzturu, kad tas mitinā­jās piekrastes alā. Meitene nesa viņam ēdienu un katru dienu dāvāja viņam dzīvotgribu.

Kad nomira Tomasa tēvs, tieši Keita bija tā, kas turēja viņu savās rokās un, pati būdama vēl bērns, mie­rināja. Viņa bija atņēmusi zēnam bailes no vientulības, sāpēm un zaudējuma, kas bija viņu pārņēmušas. Viņa bija tam bijusi viss, un nu Keita raudāja, asaras ripoja viņai pār vaigiem un krita uz akmens grīdas.

Tomass saprata, ka arī viņš nav tālu no asarām. Kaklā auga kamols, un viņš tik tikko spēja norīt sieka­las. Acis sāka kaist. Zēns dziļi ievilka elpu, cenzdamies neraudāt, bet jutās vēl sliktāk. Krūtis pacēlās, un viņš izdvesa dziļu šņukstu, cenzdamies savaldīt baiļu izjūtu, kas pārņēma visu ķermeni. No acīm sāka līt karstas asa­ras. Sirds krūtīs sitās bailēs, un katrs nervs un muskulis saspringa. Tomass raudāja par sevi, par Keitu, par to, kas viņus sagaida. Zēns juta, ka nogrimst savās skum­jās. Čūskas kastē sakustējās, par atbildi nošņākdamās.

-   Mans glābējs, mans vairogs un tas, kuram es uz­ticos! Izglāb mūs ar vārda spēku! Tomass pēkšņi izkliedza, nesaprazdams, no kurienes nākuši vārdi, bet cerēdams, ka viņu sadzirdēs Kungs no sapņa, ka viņš var būt īsts arī šajā pasaulē, ne tikai savās tukšās iedomās.

Pēkšņi Tomass sajuta spēcīgu un bijību iedvesošu mieru. Asaras pierima, un baiļu mokas ātri izzuda. Domās zēns redzēja Kunga seju, kas tam uzsmaida.

Virs torņa bija dzirdamas ierastās kaiju klaigas, bet tad putnu klaigāšana pēkšņi kļuva tik neganta, ka Tomasam pār muguru pārskrēja auksti drebuļi. Iepriekš viņš bija dzirdējis tās šādi klaigājam tikai vienu reizi, kad atradās tālu jūrā sava tēva laivā. Zēns bija redzējis, kā milzīgs, draudīgs kaiju bars mežonīgi plosa maza pusdzīva vaļa ķermeni. Dzīvnieks bezpalīdzīgi šūpojās mierīgajos ūdeņos. Varēja redzēt, kā putni noplēš tā miesu līdz kaulam un jūrā ieplūst vaļa tauki.

Caur šaurajiem torņa logiem Tomass varēja sama­nīt simtiem jūras putnu siluetu, kuri mežonīgi riņķoja apkārt. To klaigas kļuva arvien skaļākas un skaļākas. Putni aizsedza sauli. Varēja dzirdēt, kā tie nosēžas uz metāla jumta, skrāpēdami ar kājām un klaudzinādami ar knābjiem pa cieto virsmu.

-   Mans tēvs sacīja, ka kaijas esot noslīkušo zvejnieku dvēseles, kas atgriežas vietā, no kurienes devušās jūrā, teica Tomass.

-   Savukārt mans tēvs sacīja, ka tad, kad mēs nomir­sim, mēs dosimies pie Riatamusa, un tie, kuri runā par atgriešanos atpakaļ šajā dzīvē, muļķo paši sevi; un arī tie, kuri viņos klausās, Rafa asi atteica.

Tālumā raktuvēs atbalsojās trauksmes zvans. Skaļš, nelaimi vēstījošs DONG… DONG… DONG… deva sig­nālu, ka kaut kas nav kārtībā. Zvans, novietots uz alauna mājas jumta, dārdināja savu sēro skaņu, atbal­sodamies raktuvēs un aicinādams ikvienu glābties.

Keita, bažīgi lūkodamās ārā, ierunājās pirmā.

-   Ko tās grib? viņa jautāja, kad arvien vairāk putnu nosēdās uz metāla jumta un skrāpējās kā tūkstotis slazdā notvertu žurku.