Ēnu pavēlnieks

-   Lai piedotu, Ferelam ir vajadzīgs kas vairāk par Dievu. Kamēr vien es nēsāju šo zīmi, nekad neaizmir­sīšu, ko viņš man ir parādā. Viens veiksmīgs cirtiens, un viņš jau plātās pa visu pasauli, ka uzveicis mani zobenu cīņā. Man vajadzēja viņu toreiz tur nogalināt, un viss. Viens miris dragūns pasaulē vairāk vai mazāk kāda tur starpība! Tā runādams, Kreins paturēja acīs mācī­tājmuižu. Nedomāju, ka mums ir pietiekami daudz vīru, lai tiktu ar viņiem galā. Un man nepatīk cīnīties dienasgaismā. Nav nekādas patikas redzēt, kā izskatās viņu ģīmji, kad pār tiem pārbrauc mans zobens. Labāk naktī, tad ir arī attiecīga noskaņa, iesmējās Kreins.

Kapteinis Ferels iejāja mācītājmuižas pagalmā un piesēja zirgu pie slitas torņa malā. Kreins vēroja, kā Bīdls steidzas tam pretī un aicina iekšā. Arī pārējie vīri nokāpa no zirgiem, sapina tiem kājas un iegāja garajā šķūnī. Tajā mirklī domas par palīdzību Demjurelam izgaisa kā rīta migla.

-   Martin, atstāj mani ar diviem vīriem! Gribu, lai tu dodies jūrā. Brauc pāri līcim un, kad nonāksi nepiecie­šamajā attālumā, bliez no lielgabala tieši virsū mācītāj­muižai. Kad būsi to izdarījis, pagriezies uz ziemeļiem un izmet enkuru aiz zemesraga. Tur viņš tevi neredzēs. Gaidi trīs stundas un, ja es neparādos, brauc uz Vitbiju.

-   Ko jūs darīsiet, kaptein? Martins vaicāja.

-   Nezinu. Varu apsolīt tikai vienu līdz pusnaktij Ferels un Demjurels gulēs kopā vienā no svaigi izrak­tajiem kapiem. Viņš pamāja uz mācītājmuižas pusi. Vai nu viņš ir burvis, vai ne, bet viņš pārāk daudz zina, un šoreiz tam nepietiks ar maģiju vien, lai paliktu dzīvs.

Kreins pamāja Skerijam, kurš vēl aizvien stāvēja dažas pēdas aiz Martina meža tumsā.

-   Nāc šurp! Pastāsti man, kas tajā Āfrikas puisī ir tik īpašs!

Skerijs paskatījās uz Konsitu, tad uz Blaitu. Bet neviens neko neteica. Skerijs neuzdrošinājās pacelt acis uz Kreinu viņš zināja tā reputāciju un raksturu, tāpēc stomīgi atbildēja:

-   Viņš ir citāds. Tas puisis spēj izdarīt un pateikt tādas lietas, kas liek cilvēkiem mainīties. Viņš ir dziednieks; ar viņu runājot, pārņem sajūta, it kā viņš zinātu, kas notiek tavā galvā.

-   Tad viņš ir kāds burvis vai pestelis? Kreins jau­tāja.

-   Nē, kaptein, viņš nav burvis. Tas jauneklis apgalvo, ka tie visi ir slikti, viņam nepatīk kārtis un zīlēšanas seansi. Skerijs urbināja ar zābaka purngalu zemi. Viņš izdziedināja kurlmēmo zēnu raktuvēs un izda­būja no Blaita kaut kādu nelāgu garu.

Skerijs paskatījās uz Blaitu.

-   Tas ir tiesa, piebilda Blaits. Ļaunais gars bija pārņēmis manu prātu un gribēja, lai es to puisi noga­linu. Puisis pienāca un ar vārdiem lika tam pazust, un es kļuvu brīvs.

-   Vai visa pasaule ir kļuvusi traka? Kreins sacīja Martinam. Līdz iepriekšējai naktij es domāju, ka spoki ir pasakas, ko mēs cilvēkiem stāstām, lai tie turētos pa gabalu no vietas, kur slēpjam kontrabandu. Tagad visur, kur es pagriežos, ir vieni vienīgi gari, spoki un elles izdzimumi. Varbūt tu man vēl stāstīsi, ka jūs visi esat vērsušies pie Dieva, lai tas jūs pasargā?

-   Nu, kaptein, daži no mums gribētu Vitbijā noklau­sīties sprediķi. Mēs dzirdējām, ka drīz atgriežoties Veslija kungs.

-   Veslijs?! Kreins pacēla balsi. Tas cilvēks patai­sīs jūs par sievišķiem, kam vairs neinteresē dzērieni un kontrabanda. Tad, kad viņš pagājušajā reizē ieradās

Beitaunā, es zaudēju pusi savas komandas. Vai tu neesi padumjāks, Martin? Domāju, tu būsi pēdējais, kurš uzņems sevī reliģijas devu. Es dodos uz Briesmoņu klinti; no turienes iztīrīšu tuneli un samaksāšu Dem­jurelam par vizīti. Apsolīju vecajam Rūbenam, ka atve­dīšu bērnus atpakaļ. Un vienreiz dzīvē turēšu vārdu. Ņemšu līdzi Skeriju un Blaitu; viņi pazīst raktuves un to puisi. Varbūt viņš izmainīs arī mani, Kreins kā pa jokam noteica.

Martins pasauca vīrus un pazuda meža tumsas aiz­segā. Džeikobs Kreins turpināja novērot mācītājmuižu, bet Skerijs un Blaits sēdēja uz nokrituša koka stumbra un gaidīja, kad viņiem teiks, ko darīt. Ilgi gaidīt nenācās.

Kreins izņēma no sedlu somas tālskati un paskatī­jās uz mācītājmuižu. Varēja saredzēt telpu, ko Demju­rels izmantoja par kabinetu. Erkerā pie maza galdiņa sēdēja pats vikārs un ar muguru pret logu kapteinis Ferels. Iepūderētās parūkas cirtas krita pāri vienam viņa plecam. Demjurels runāja gari, plaši un satraukti žestikulēdams.

-   Vai jūs labi pazīstat raktuves? Kreins uzrunāja Skeriju un Blaitu, nepagriezies pret viņiem, bet turpi­nādams raudzīties tālskatī.

-   Pietiekami labi. Mēs esam tur bijuši… jau agrāk, Blaits atbildēja.

-   Vai jūs tās pazīstat pietiekami labi, lai dabūtu man pulvera mucu? Kreins jautāja.

-   To var izdarīt vienā rāvienā, atteica Skerijs. Domāju, ka noliktavā dažām jābūt.

-   Man būs vajadzīga viena muca pulvera, dažas degļa auklas un kaut kas ēdams. Uzmanieties, lai jūs nenoķer! Es jūs gaidīšu uz Briesmoņu klints pēc divām stundām. Tagad ejiet!