Ēnu pavēlnieks

-   Taču tad jau var būt par vēlu.

-   Bet es negribu mirt, miršana domāta veciem cilvē­kiem… dumjiem cilvēkiem, meitene asi noteica. Lai Demjurels iegūst, ko viņš grib, bet lai laiž mūs vaļā!

-   Tas, ko vēlas Demjurels, esmu es. Viņš grib, lai es mirstu. Ja es nomiršu, viņš kļūs spēcīgāks. Tāpat kā mēs esam piesieti pie šiem krēsliem dzīvi, tā būsim pie tiem piesieti arī nāvē. Mūsu garam nebūs miera. Viņš mūs izsauks, un mums būs jāatbild. Mēs būsim ieslo­dzīti starp dzīvību un nāvi, starp gūstu un brīvību.

-   Es neticu tam visam. Dzīve ir tikai tas, ko var redzēt. Kā viņš var noķert to, kā nav klāt? Keita dus­mīgi jautāja.

-Vai tu tici vai ne, bet tu nekad nevarēsi mainīt patiesību, ka ikvienam no mums ir ķermenis, dvēsele un gars. Ja gribi, tu, Keita, vari protestēt, bet tev iekšā mājo gars, kas ir mūžīgs. Tu esi Riatamusa radīta, lai dzīvotu šajā pasaulē, tad tiksi pārveidota nākamajai. Tāda ir patiesība, un tā tevi atbrīvos. Rafa gandrīz kliedza, un viņa vārdi atbalsojās telpā. Baidies nevis no tā, kas iznīcina tavu ķermeni, bet no tā, kas sagrauj tavu dvēseli.

Rafa pavilka cieši sasieto auklu un paskatījās uz koka kastīti pie durvīm.

-   Viena čūska ievilka cilvēci ellē; varbūt trīs palīdzēs tai izglābties un atgriezties paradīzē.

16 Baltās noras ragana

Kreins sēdēja zirgā un nolūkojās, kā Bīdls atstāj torni un pa grantēto celiņu dodas uz mācītājmui­žas sētas durvīm. No savas slēptuves mežā viņš varēja labi pārredzēt ceļu uz Vitbiju, savu kuģi un alauna raktuves trīssimt pēdu zemāk.

Pēdējās lietus lāses sitās pret sausajām lapām, kas karājās zaros kā mirušu cilvēku rokas. Kreins ciešāk savilka mēteļa apkakli, izņēma savu ūdensnecaurlai­dīgo cepuri un uzvilka to pāri acīm tā, ka zem tās malas tik tikko varēja kaut ko redzēt. Sedlu somā atradās tālskatis un zaļā samta maisiņā ietītas trīssimt mār­ciņas, ko viņš bija saņēmis no Bīdla. Cauri audumam izspiedās lielās gineju monētas. Kreins paturēja mai­siņu rokās, sajuzdams tā svaru, un pažvadzināja monē­tas. "Nauda par neko," viņš nodomāja.

Acis joprojām bija pievērstas telpai torņaugšā. Pirma­jos rīta gaismas staros Kreins ieraudzīja šauru akmens sienu, kas savienoja torni ar mācītājmuižu un kalpoja kā balsts. Apaļais torņa jumts bija izgatavots no bieza vara, kas laikapstākļu, vēja un jūras šļakatu iespaidā gadu gaitā bija kļuvis zaļš. Balsta baļķu muguras bija apvilktas ar metālu un izskatījās pēc kompasa adatām. No jūrā pavadītajiem gadiem Kreins zināja, ka tie rāda uz visām četrām debespusēm: ziemeļiem, dienvidiem, austrumiem un rietumiem. Jumta galā atradās gara metāla kārts, un no tās kā bieza, ar zīmuli uzvilkta līnija stiepās dzelzs sloksne, kas pazuda zem īvēm.

Debesis pār jūru kļuva gaišākas un zeltītākas virs apvāršņa izlauzās dienasgaisma un izgaismoja tumšos vētras mākoņus, kas pletās pāri viļņiem, drīz vien atdo­dot vietu saulei. Saules stari lēkāja no viena mākoņa uz nākamo un ņirbēja pa bangojošās jūras virsmu. Savā­dais mirdzums ziemeļu pusē bija kļuvis spožāks. Likās, it kā debesis būtu pārrautas divās daļās. No apvāršņa līdz pat debesjumam pacēlās dzintaraini zaļa un sar­kana blāzma kā degoša mākoņa stabs.

Kreins pārlūkoja apvārsni no ziemeļiem līdz dienvi­diem, acīm sekojot līnijai, kur jūra satiekas ar debesīm. Viņš meklēja iemeslu, kāpēc izveidojies tāds mākonis. Tomēr tur nebija nekā, izņemot šo dīvaino spīdumu. Savā dzīvē Kreins bija piedzīvojis daudz neizprotamu lietu, bet degošu mākoni viņš nebija redzējis nekad. Viņš zināja, ka tas nav gluži dabisks veidojums, ka aiz tā stāv kāds spēks, kas drīz liks sevi manīt.

Nolūkodamies uz mežu, Džeikobs Kreins nespēja tikt vaļā no domām par iepriekšējo nakti. Viņu mocīja atmiņas par Azimuta vīziju. Austot rīta gaismai, viņam vēl joprojām acu priekšā stāvēja mirušās meitenītes seja, tās lūdzošās acis un kvēlā vēlēšanās palikt pasaulē, kura nu viņai ir zudusi. Šī viena gara parādīšanās bija izvilkusi Kreinu no neticības pasaules. Tā bija iedēs­tījusi sēklu, kas vairāku stundu laikā bija sākusi augt apkārt viņa dvēselei kā žņaudzoša efeja.

Kreins saprata, ka viņa naidā pret Demjurelu slēp­jas arī zināma interese un apbrīna. Demjurela alkatībā, noslēpumainībā un varaskārē bija kaut kas tāds, kas ielauzās Kreina vienmēr tik nocietinātajā sirdī, liekot viņam izjust nelielu skaudību. Džeikobam Kreinam šīs jūtas nepatika; tās nozīmēja, ka viņš nevalda pār sevi. Un pastāvēja tikai viens veids, kā tikt ar šo problēmu galā, atbrīvoties no tās ar jebkuriem līdzekļiem.

Pasaulē bija kāda lieta, ko Kreins vēlējās visvairāk, un tā bija nauda. Kopš pusaudža gadiem viņš bija redzē­jis bagāto svētlaimi, apskaudis šos cilvēkus par visu, ko tie var nopirkt. Viņš bija vērojis, kā vīri cīnās un mirst, un nodod pat savus tuvākos par naudu. Un tas viss tās žvadzoņas dēļ, kas bija viņa samta maisiņā.