Ēnu pavēlnieks

-   Tad šis ir visu problēmu cēlonis! Izskatās pēc ēģip­tieša. Neielaidies ar viņu, Demjurel! Ar šādiem neielai­dies, būsi nelaimīgs.

Kreins paspēra soli tuvāk Demjurelam.

-   Laime nāk no Lucifera. Šis nav nekāda spožā Rīta zvaigzne. Kur ir pārējie? Demjurels prasīja.

-   Esmu atnācis pēc naudas. Bērni ir lejā, Kreins runāja kā vīrs, kurš nevēlas ilgi ķimerēties.

-   Mums ir neliela problēma, Kreina kungs. Jums nāksiet pagaidīt. Demjurels parādīja uz Rafu. Mūsu laiku aizņēma viņš. Bīdls aizvedīs jūs uz māju un iedos naudu. Atvediet bērnus; viņu draugs tos gaida, un es arī.

-   Nemēģini mani piešmaukt, vikār! Viena maza krāpšana, un tavs kalps smaidīs no zoda līdz ausīm uz mūžīgiem laikiem. Kreins parādīja ar roku, it kā grieztu kaklu. Demjurels notēmēja uz viņu pistoli.

-   Kas gan varētu mani atturēt tevi tagad nogalināt un paturēt naudu sev?

-   Uz priekšu, uzvelc gaili! noteica Kreins. Tad mani vīri aizdedzinās pulvera mucu, kas novietota pie durvīm, un tu aizlidosi uz viņpasauli.

Viņš pasmaidīja.

-   Tad mēs visi uzzināsim, vai tur patiešām ir Dievs. Kreins saviebās un satvēra Bīdlu aiz pleca. Nu, gliemi, rausies augšā un velcies lejā pa kāpnēm! No šīs smakas man gribas vemt.

Kreins pagriezās pret Demjurelu.

-   Kad es dabūšu naudu, tad atsūtīšu šurp bērnus. Ko tu ar viņiem darīsi, tā ir tava daļa.

Bīdls pieķērās pie durvju roktura, pierausās kājās un sekoja Kreinam lejā pa kāpnēm un laukā no torņa.

Rafa pārlaida skatienu dūmu pilnajai telpai. Dem­jurels nostājās pie altāra un pacēla Azimuta akmens virsējo daļu.

-   Ļoti drīz, mans tumšais draugs, man būs viss, ko es jebkad esmu vēlējies. Kad ieradīsies tavi draugi, viss būs vienkārši lieliski. Viņš pasmaidīja vāju smaidiņu.

-    Viņi nav jums nodarījuši neko ļaunu. Kāpēc jūs jaucat tur iekšā arī viņus? Vai ar mani nav diezgan? jautāja Rafa.

-   Diezgan? Nekad nevar būt diezgan! Galu galā trīs sirdis ir labāk nekā viena. Vai tu vēl neesi sapratis, ka runa ir par upurēšanu? Pat tavs Dievs to zina. Pilnīgs, pietiekams ziedojums grēku piedošanai, vai ne?

Kamēr viņš runāja, kambara metāla jumts dārdēja vētrā, kas plosījās ārā.

Rafa nekavējās ar atbildi:

-   Dievs prasa vairāk, nekā jūs jebkad esat bijis gatavs darīt.

-   Par ziedošanos es kaut ko zinu. Visu mūžu to vien esmu darījis. Tagad pienācis mans laiks, Demjurels atbildēja.

Sajā brīdī torņa durvis atsprāga vaļā un Kreins iegrūda kambarī Bīdlu, viņiem sekoja Tomass un Keita. Divi viņa vīri aizšķērsoja durvis.

-   Nu, lūk, vikār, te ir tie divi, ko tu vēlējies. Dari ar viņiem, ko gribi! Kreins pastūma bērnus uz Demju­rela pusi.

-   Man patīk cilvēki, kas tur vārdu, noteica Dem­jurels.

-   Vārdu? Viņš ir krāpnieks un melis. Dienaszaglis! iekliedzās Keita.

-   Piesien viņus pie krēsliem un dabū to diedelnieku un viņa vīrus no šejienes laukā. Mums darāms dar­biņš. Demjurels pavērsa pret Kreinu pistoli. Un bez jokiem, Kreina kungs; es protu izmantot šīs lietiņas tikpat labi kā tu.

-   Viņi ir tavi, vikār. Dari, ko gribi. Es dabūju savu naudu, un kuģis ir gatavs doties jūrā.

Kreins pagriezās un deva saviem vīriem zīmi atstāt telpu. Atmuguriski viņš virzījās pa akmens grīdu uz durvīm, paturēdams acīs Demjurelu un pistoli.

-   Atvainojiet, jaunie draugi, bet darījums ir darījums un dzīve nav nekas cits kā māņi. Trīsdesmit gabali karaļa sudraba. Iziedams no telpas, viņš uzsmaidīja Keitai. Torni atkal satricināja vētras grāvieni.

-   Gluži īstajā reizē. Man patīk vētra, tā liek sirdij ietrīsēties. Demjurels pievērsās Bīdlam: Sagatavo viņus rituālam!

Šajā mirklī pa šauro logu ielauzās saules stars, pie­dūmoto istabu piepildot ar krāsainu gaismu.

Bīdls iesaucās:

-   Par vēlu, kungs, ir jau saullēkts! Mēs esam noka­vējuši īsto laiku. Ir rīts.

-   Vēl viena nakts un mēness, Demjurels norūca uz Bīdlu. Piesien viņus labi! Sagatavo telpu, un mēs atgriezīsimies vakarā. Domāju, ka tā dēļ, kas notiks, ir vērts pagaidīt vēl vienu dienu.

Demjurels novilka garo, balto talāru, nometa to uz altāra, novietoja keruvimu galda vidū un nopūta sve­ces.

Bīdls pārlaida acis Keitas gludajai sejai. Viņš piegāja pie meitenes, pievilkdams slimo kāju. Pieliecies tas ieskatījās viņai acīs un viegli noglāstīja vaigu.

-   Tu esi tik piemīlīga, tas būs liels zaudējums. Viss, ko tu kādreiz varētu darīt, izgaisīs, kad rīt uzlēks saule.

-   Liec viņu mierā, tu izdzimums! iesaucās Tomass.

-   Tikai pieskaries viņai vēlreiz, un es noraušu tev no ģīmja visas kārpas…

Zēns pavilka auklas, ar kurām bija piesiets pie krēsla.

Šķita, ka tās ar katru kustību kļūst ciešākas,

-   Es darīšu ar viņu, ko gribēšu, Bīdls atcirta,

-   un šonakt darīšu, ko gribēšu, arī ar tevi. Pagaidi, līdz uzlēks mēness, un tu redzēsi, kas ar jums notiks.

-   Keita, neklausies, ko viņš saka! Viņi neuzdrošinā­sies aiztikt nevienu no mums, Tomass teica, cenzda­mies būt tik drosmīgs, cik vien spēja. Tad viņš atkal pievērsās Bīdlam. Tiklīdz viņas tēvs uzzinās, kur mēs esam, mēs būsim no šejienes laukā.