Ēnu pavēlnieks

Tomass pielēca kājās, ātri izrāva no jostas īso zobenu un pārcirta papardes, lai atbrīvotu zirga kājas. Kad tas beidzot izdevās, ķēve aizlēca prom, izpurinādama no spalvām beidzamos kazenājus, un aulekšoja augšā pa krastu, atstādama bērnus gravā vienus.

Tomass nokrita zemē līdzas Keitai, kura bija paslē­pusies garajā, melnajā apmetnī. Šķita, ka klusums ilgst veselu mūžību. Viņi atradās gandrīz pilnīgā tumsā, neviens no abiem nedz kustējās, nedz runāja. Tomass bija bez elpas un kā bez prāta no satraukuma. Viņš bija to visu sācis, lai palīdzētu Rafam atgūt nozagto. Palī­dzēt kādam, kam tas nepieciešams, nebija nekas slikts. Tagad zēns saprata, ka vienīgais, ko vēlas viņš pats, ir atdarīt Demjurelam. Viņš juta sevī, ka kaut kas ir mai­nījies un turpina mainīties. Kaut kas neapturams, kā sinepju sēklas, kad tās sāk augt.

Zēns iedūra zobena galu zemē.

Mums jāturpina iet uz priekšu. Ja mēs paliksim šeit, tas, kas mūs vajā, lai kas tas arī būtu, mūs notvers.

Tomass sāka smieties, pats nesaprazdams, kāpēc. Viņš vienkārši juta, ka smiekli kāpj un kāpj, sasprin­dzinot lūpas un kratot vēderu. Beidzot viņš smējās pats par saviem smiekliem. Tas bija tik labi. Zēns juta, kā no vēdera dziļumiem augšup ceļas prieka vilnis. Tomass centās to atvairīt, bet prieka spēks gandrīz svilināja viņam sānu. Viņš apsēdās atpakaļ papardēs. Viss, ko viņš spēja ieraudzīt prāta acīm, bija Kungs, kurš viņam uzsmaidīja. Tagad zēns saprata: lai kas arī notiktu, viņiem nav no kā baidīties.

Vēl aizvien smiedamies, Tomass mēģināja runāt:

-   Keita, mums jāiet.

-   Es priecājos, ka tev tas liekas tik jocīgi, mūs vajā, mēs esam pusdzīvi, zirgs nosviež zemē melnā mežā un aizskrien prom. Ļoti jautri! Par ko tu vēl smiesies? Keita dusmojās. Tās bija viņas ierastākās izjūtas.

-   Es pats nezinu, kāpēc smejos. Neko nevaru sev padarīt. Zinu tikai to, ka viss beigsies labi. Tas ir viss, par ko spēju domāt. Viss būs labi tiem, kuri pazīst Kungu… Tas bija sapnī.

-   Vai šis sapnis izglābs mums dzīvību?

-   Domāju, ka jā, Keita. Viņš mirkli klusēja, tad turpināja: Kopš satiku Rafu un redzēju sapni, esmu sapratis, ka mēs dzīvosim citādā pasaulē nekā šī. Jūtos tā, it kā būtu bijis akls un nu šis aklums pēkšņi zudis. Es dzīvoju savu dzīvi un domāju tikai par sevi par to, kas man ir, ko darīšu. Papardēs iečabinājās vējš. Tagad zinu, ka dzīvē ir kaut kas vairāk. Es apsolīju palīdzēt Rafam atgūt to, ko viņam nozadzis Demjurels. Nezinu, kāpēc tas ir tik svarīgi, bet zinu, ka ir. Tas ir kaut kas tāds, kā dēl ir vērts dzīvot. Pirmoreiz mūžā esmu atradis kaut ko, kam ticēt, kaut ko cerībām pilnu, patiesu.

-   Bet kas tagad notiks, Tomas? Kad es devos tev līdzi, negaidīju, ka redzēšu tādas lietas. Domāju, ka mēs tikai ielauzīsimies mācītāja mājā, un viss. Keita piecēlās kājās un nometa apmetni. Es negāju tev līdzi Rafas dēļ vai tā dēļ, ko viņš grib dabūt atpakaļ, es gāju tāpēc, ka…

Viņa pārtrauca teikumu un nodūra galvu.

-   Kāpēc, Keita? zēns vaicāja.

-   Tagad tam nav nozīmes. Kad es uzvilku pistoles gaili un nošāvu to radījumu, domāju, ka zaudēšu prātu.

Tomass paskatījās uz Keitu. Tumsā viņš tik tikko spēja samanīt meitenes vaibstus. Zēns pastiepa roku un maigi pieskārās viņas vaigam. Viņš nevarēja saska­tīt meitenes sejā smaidu.

-   Mums jāiet, Keita. Es nezinu, kur atrodas pārējie un uz kurieni ir devies Kreins. Cik es viņu pazīstu, viņš būs tos pieveicis ar vienu zobena cirtienu. Mums jāvir­zās pa gravu uz mācītājmuižu un jātiekas ar Martinu, protams, ja viņam var uzticēties.

Keita saņēma zēnu aiz rokas.

-   Tu ej uz priekšu, man kaut kas jāizdara. Es tev sekošu.

-   Es pagaidīšu tevi uz takas.

To teicis, Tomass pagriezās un sāka soļot cauri pame­žam un tad lejup gravā. Keita pacēla no zemes apmetni, nopurināja netīrumus un tumsā pacietīgi gaidīja.

Pēc dažām minūtēm gravas malā parādījās varigals. Tas vērās tumsā ar spoži sarkanajām acīm, kas redzēja tiklab naktī, kā dienā, gan tumsā, gan visspožākajā saulē. Dziļi gravā starp diviem kokiem tas ieraudzīja sarāvušos figūru, kas bija nometusies ceļos kā lūgšanā. Varigals uzvilka stopa stiegru un ielika sudrabotu stikla bultu. Ar kūtru precizitāti tas pacēla cieto melnmetāla stopu un notēmēja, tad nospieda izšaušanas slēgu, un bulta aizšāvās tumsā.

Atskanēja skaļš būkšķis. Bulta ietriecās mērķa mu­gurā. Varigals apmierināts nosēcās un, lauzdamies cauri papardēm, devās lejā pie upura. Dubļos zem diviem akmeņozoliem sakrunkojies apmetnis klāja nedzīvu ķermeni. Varigals pacēla zobenu un ar vienu cirtienu pāršķēla audumu, iegremdējot asmeni upurī. No pāršķeltā auduma pašķīda sausas zāles un saņur­cītu paparžu kumšķi. Keita bija aizgājusi, atstājot ar apmetni pārklātu sausu zāli, papardes un vītola bluķa paliekas.

15 Brīnums

Bija divas stundas pirms rītausmas, bet jaunumi par iepriekšējās nakts notikumiem kā nevadāma uguns jau izplatījās strādnieku mājiņās un alauna rak­tuvēs.