Ēnu pavēlnieks

-   Un kā tad mēs varam viņu iepazīt? Viņš mājo tur, augstu debesīs, bet mēs esam šeit lejā, šajā ellē.

-   Atveriet acis un pastāstiet, ko jūs redzat.

Skerijam šķita, ka puisis viņu izjoko. Es redzu

debesis, jūru…

-   Nē, pastāsti man, ko tu patiesībā redzi.

Skerijs pavērās apkārt. Tur ir tumsa un gaisma.

-   Un kaut kas vēl, Rafa klusu piebilda. Riatamuss stāv tavas dzīves durvīs un klauvē pie tām. Ja tu dzirdi viņa saucienu, tad atsaucies, un viņš vadīs tavu dzīvi un vienmēr būs kopā ar tevi. Viņš var atbrīvot tevi no nabadzības un ļaut tev būt tādam cilvēkam, kādu viņš tevi ir radījis, nevis tādam, par kādu tu esi kļuvis.

Elsodams pie viņiem pienāca Konsits. Viņa resnās kājas drebēja no pārpūles, seja bija sarkana un pietū­kuši. Rafa paskatījās uz viņu.

-   Es vēlos, lai jūs mani aizvestu pie Demjurela. Nesa­kiet viņam, ko redzējāt. Kad atstāsiet mani pie viņa, dodieties prom no šejienes. Jūs būsiet brīvi cilvēki. Ejiet un sāciet dzīvi no jauna, atklājiet sev Riatamusu. Rafa uzlūkoja Blaitu. Tu esi iepazinis ļaunumu, un tas ir valdījis pār tevi. Bet Visaugstākais tevi atbrīvoja no tā. Atceries: kad viņš tevi atbrīvo, tu tiešām esi brīvs.

Vējš čabinājās viršos takas malā. Visi trīs vīri saska­tījās un tad pievērsās Rafam, jo nezināja, ko darīt.

-   Tagad vediet mani pie Demjurela. Pēc zīmēm debe­sīs var spriest, ka drīz būs pienācis īstais laiks.

Rafa vadīja viņus augšā kalnā, cauri mazajam, tum­šajam mežam, pāri zālienam mācītājmuižas priekšā un garām trim kapiem, kas tikko bija izrakti aukstajā, melnajā zemē.

14 Degošais vīrs

Daži cilvēki ir drosmīgi jau no dzimšanas, bet Tomass un Keita tādi nebija. Viņi bija vieni nostaigājuši sešas jūdzes no Bubuļu dzirnavām līdz klajumam mežā uz rietumiem no Stopa kalna. Klajuma centrā cauri zālei vīdēja vecs akmens aplis. Katrs akmens izskatījās kā sačervelējies pirkstgals, kas stiepjas cauri zemei. Mēness gaismā tie meta uz vietām augošajiem viršu ceriem pelēkas ēnas.

Izabella bija iedevusi Keitai garu, melnu apmetni; viņa ietinās tajā, lai pasargātos no aukstā vēja, kas pūta no jūras, atnesot līdzi sāls un jūraszāļu smaržu, un pie­spiedās tuvāk Tomasam. Kreins bija teicis gaidīt viņu ierodamies, un tad viņš tos aizvedīšot pie drauga.

Keita joprojām dusmojās, ka tēvs sadarbojies ar Džeikobu Kreinu un tik daudzus gadus palīdzējis tam ievest kontrabandas preces. Viņš bija melojis runā­jis vienu, bet darījis ko citu. Viņš vienlaikus muitas ierēdnis un kontrabandists!

Meitene nodomāja: nez vai līdz nakts beigām atklā­sies vēl kādi meli, pārsteigumi? Viņa bija zaudējusi ticību tēvam un cilvēkiem vispār. Dzīve ar tēvu nekad nav bijusi viegla. Raizes vienmēr sagādāja viņa dzer­šana. Tēvs varēja uzsprāgt dusmās par vissīkāko nieku, kliegt un brēkt un tad izplūst asarās. Daudzus gadus Keita bija domājusi, ka tā ir viņas vaina, ka viņa kaut kādā veidā ir atbildīga par to, kas noticis. Keita nekad neattaisnoja tēva cerības, nekad nespēlējās kā citi bērni. Viņas loma dzīvē bija gatavot ēst un tīrīt, šūt un lāpīt. Tādas bija prasības. Tēvs gribēja, lai viņa būtu māte, kalpone, nevis meita.

Šonakt viņa bija uzzinājusi, ka tēvs dzīvojis dubultu dzīvi, un saprata, ka tēvu pamazām saindējusi mātes nāve, vainas izjūta, sāpes un tagad arī blēdības.

-   Tā nav mana vaina, tā nav mana vaina, meitene klusu pie sevis atkārtoja, domādama par tēvu un par to, kā viņš meitu nodevis.

Koki klaudzināja zarus vēja ritmā. Meitene skatījās tumsā, meklēdama kādu zīmi no Kreina vai vina ļaudīm.

Nepagāja ilgs laiks, līdz bērni izdzirda zirgu pakavu dunu. Tomass paraudzījās uz Keitu un uzmundrinoši pasmaidīja. Viņš aplika roku meitenei ap pleciem un pievilka viņu sev tuvāk.

-    Lai kas arī notiktu, Keita, es vienmēr būšu kopā ar tevi. Kad mēs bijām mežā, es sapņoju, ka satiku kādu vīru. Tomass brīdi padomāja, tad turpināja: Viņš bija kas vairāk nekā cilvēks, domāju tas bija Dievs. Viņš runāja ar mani, un Dzīves grāmatā parādī­jās mans vārds. Tas tika uzrakstīts manu acu priekšā. Viņš teica, ka esot Kungs un, ja es viņam ticēšot, man nekad nebūšot jābaidās no nāves. Kā tev liekas, ko tas nozīmē?

Sākumā Keita neatbildēja. Viņa juta kaklā sakāpjam asaru kamolu. Tad meitene nomurmināja:

-   Kāpēc mums tajā visā bija jāiesaistās? Mums vaja­dzēja saprast, ka notiks kaut kas slikts.

Viņa tik ļoti centās neraudāt. Neizskaidrojamā drau­došas nelaimes priekšnojautā bija dusmu un baiļu, bez­palīdzības un nolemtības sajaukums.

Zirgi lauzās cauri koku zariem, un Tomass ar Keitu gaidīja tos ienākam klajumā. Gluži negaidot nodārdināja pērkons. Tas satricināja zemi viņiem zem kājām. Izcirtuma pretējā malā iezviedzās zirgs, un bērni ierau­dzīja vienu no Kreina vīriem. Tas atjāja līdz akmens apļa centram, apstājās un kādu brīdi skatījās apkārt, tad pamanīja Tomasu un Keitu.

-    Panāciet šurp! viņš uzsauca balsī, kurā varēja just, ka rums izdzerts pietiekami. Panāciet šurp, lai es varu jūs abus redzēt.