Ēnu pavēlnieks

Blaitam gribējās kliegt un bēgt prom. Fermeris bija nonācis lamatās paša muļķības dēļ; viņš bija Demju­relam parādā septiņdesmit mārciņas, un pēc desmit mēnešiem kļūtu brīvs. Ja viņš tagad paklausīs radī­jumam, tad kļūs par slepkavu. Vīrietis paskatījās uz Rafu, kura maigā, melnā āda spīdēja sveces gaismā. Blaits turēja nazi paceltu, cik vien ilgi spēja, un nesa­prata, kāpēc puisim jāmirst.

-   Izdari to tagad, balss galvā kļuva spēcīgāka. Izdari to, pirms es tevi piespiežu… Vienreiz izdari ko tādu, ar ko varētu lepoties… Nekas cits tev dzīvē nav izdevies, izdari vismaz šo. Dunameža balss kļuva uzstājīga. Blaits sajuta, kā radījums stumj viņa roku, gaidot, kad tā iecirtīs asmeni Rafā. Viņš cīnījās ar sevi un, sasprindzinājis katru muskuli, turēja roku nekus­tīgi, cik ilgi vien spēja. Vīrietim šķita, it kā viņa roka būtu sašķēlusies divās, ka to pārplēsusi dunameža vara.

-   Dari to, Semjuel! Dari, ko es saku! Nerimstošā balss galvā nomāca visu pārējo.

Pēkšņi patversmes durvis atsprāga vaļā, izraujot no karstās, blusu pilnās gultas Lendesas kundzi. Viņa kā bulta uzšāvās sēdus, ar vienu kustību atrāva vaļā gul­tas aizkaru un pielēca kājās. Dunamežs norāva Blaitu uz grīdas.

Durvīs stāvēja Konsits un Skerijs: kājās tiem bija dubļaini zābaki un galvā trīsstūrveida cepure. Šajā ceturtajā nakts stundā, kad ārā valdīja drēgns auks­tums, viņi izskatījās nožēlojami un noskranduši. Kon­sits nesmaidīja un neizrādīja Lendesas kundzei nekādu laipnību. Demjurels grib, lai mēs to tumšo puisi aiz­vedam uz torni, un viņam nepatīk gaidīt.

Pūlēdamās sakārtot izspūrušos matus, sieviete pie­gāja pie Rafas gultas. Puisis jau bija pamodies.

-   Neaiztieciet, es neļaušu jums viņu aizvest. Viņš tik daudz darījis manā labā izmainījis visu manu dzīvi -, un es neļaušu tev vai Skerijam atkal viņu tramdīt.

Lendesas kundzes skaļā balss pamodināja arī pārē­jos. No netīro segu apakšas parādījās sejas, kas pus­tumsā blenza apkārt.

-    Kaut viņš tevi būtu pārvērtis par Sābas ķēni­ņieni kas man daļas! Viņš ir vajadzīgs Demjurelam, un Demjurels viņu dabūs. Konsits piegāja pie gultas, pagrūzdams malā Blaitu, kurš bija piecēlies kājās un virzījās uz durvju pusi. Paliec, Sem, tu man būsi vajadzīgs. Tu nāksi mums līdzi uz torni gadījumam, ja zēns mēģinās aizbēgt. Ja viņš to darīs, tad es ļauju viņam kārtīgi sadot pa mizu. Blaits gribēja aiziet, bet dunamežs turēja viņu vēl ciešākā tvērienā, neļaudams tam pat pakustēties.

Konsits izvilka no garajiem svārkiem īsu, zarainu rungu. Mosties nu, manu mazo jūrnieciņ! Laiks doties pie tava kunga. Viņš draudīgi pavicināja rungu. Un bez jokiem, citādi dabūsi ar šo, tiklīdz spersi kādu soli sāņus. Vīrs uzsita ar rungu sev pa delnu un no cepu­res apakšas uzlūkoja Rafu.

-   Lai nebūtu nekādas sišanas, Konsita kungs! Ja jūs to puisi aiztiksiet, jums būs darīšana ar mani. Len­desas kundze izstiepa pret viņu savu garo, mezglaino pirkstu un pavicināja to viņam zem deguna.

-   Demjurels tikpat panāks savu, tikai tu izlidosi no šīs vietas, ko sauc par savām mājām, atcirta Kon­sits un paspraucās viņai garām. Lien lejā, puis! Mēs noņemsim tev ķēdes. Draudīgi novicinājis rungu, viņš ar to iebelza pa gultas malu.

-   Nāc, Sem! Palīdzi man dabūt to putniņu lejā no viņa laktas.

Blaits nespēja atbildēt. Radījums bija saķēris viņu aiz rīkles. Viņš piekrītoši pamāja ar galvu, juzdamies kā lelle, ko vada neveikls meistars. Pa to laiku Rafa centās tikt lejā no gultas. Važas un nātru apsēji, ko cieši bija uzlikusi Lendesas kundze, žņaudza ādu. Uz muguras iededzinātā zīme pie katras kustības svilināja visu ķermeni.

Rafa paskatījās uz Blaitu un ielūkojās tam dziļi acīs. Viņš novērsās, tad atkal paskatījās vēl ciešāk. Sasprin­dzinājis skatienu, jauneklis pārlūkoja katru Blaita ādas collu, it kā meklētu kādu noslēpumu.

Visi trīs vīri izveda viņu ārā aukstajā, tumšajā naktī. Rafa bija jau apradis ar siltumu un zināmām ērtībām. Kaut arī gulta bija durstīga un tajā mudžēja blusas, tā tomēr bija mīksta un salīdzinoši ērta. Tagad nakts aukstums spiedās cauri drēbēm līdz kaulam.

Brizdami pa sarkaniem dubļiem, viņi devās kalnā pa šauro, līkumoto mācītājmuižas taku. Bija pilnmēness, vējš debesīs dzenāja mazus, melnus mākonīšus.

Tālu ziemeļos virs jūras debesīs blāzmoja koši sar­kans un dzeltens mirdzums, it kā jūra būtu liesmās. Blaits turēja Rafu aiz pleca un ar spēcīgu roku vadīja kalnā. Skerijs gāja pa priekšu, pie sevis kurnēdams un nolādēdams to dienu, kad satika Demjurelu. Tālu aizmugurē vilkās Konsits, kurš ik pēc dažiem soļiem apstājās, lai ievilktu elpu un paskatītos uz jūru.

-   Tas vēl joprojām ir tur, Skerij; izskatās pēc saul­lēkta, bet tas ir pārāk tālu ziemeļos, turklāt saullēktam ir par agru. Skerijs apstājās un pagriezās paskatīties.

-   Tas tur atrodas jau divas dienas un naktis. Izska­tās, it kā visa jūra degtu ugunīs. Ir tik gaišs, ka gandrīz var lasīt, to teicis, viņš atsāka lēnām, smagiem soļiem kāpt kalnā.