Ēnu pavēlnieks

Rafa centās iegrimt sapnī, atbrīvoties no domām par šo vietu, kuras gūsteknis viņš bija, un par nākotni, kas šķita tik neskaidra. Jauneklis lūdzās Riatamusu, lai tas aizved viņu projām no šīs vietas, lai ļauj viņam atgriezties mājās. Bija pagājis jau gandrīz gads, kopš viņš atstāja savu ciemu. Pēdējo nakti mājās viņš bija pavadījis zem zvaigžņotās debess. Mežā žužināja silts vējiņš, kas trenkāja melnajās nakts debesīs mākoņu kumšķīšus. Viņu bija ieaijājušas miegā sieviešu balsis, dziedot psalmus, un uguns sprakšķēšana, kas pieklusa gandrīz vienlaikus ar dziesmām.

Rafa ļāvās bīstamajām domām par dzimteni. Viņš zināja, ka šīs domas liks raudāt par vietu, kuras viņam tik ļoti pietrūka, un par cilvēkiem, kurus viņš ilgo­jās apskaut. Puisis jutās tik vientuļš. Viņš skuma pēc drauga pieskāriena un siltās afrikāņu valodas, kas viņu aicināja mājās.

Rafa saprata, ka šeit ir svešinieks, kuru no pārējiem šķir viņa ādas krāsa. "Šie ļaudis," viņš domāja, "ir nabagi miesā un garā." Šonakt viņi bija redzējuši, kā kurlmēms zēns atgūst dzirdi, un joprojām nespēja tam noticēt. Šķita, it kā viņi būtu padarījuši sevi aklus un kurlus pret to, ko redzēja, vai varbūt viņi bija neticības noburti. Šie cilvēki labprātāk ticēja zīlēšanas kāršu tru­lajam garam un vecu meitu tenkām nekā dzīvā dieva Riatamusa roku spēkam. Likās, ka viņi bija apmieri­nāti ar savu gara nabadzību.

Rafa atlaidās uz saritinātā mēteļa, atkal aizvēra acis un iegrima miegā.

Tieši šajā brīdī pamodās cilvēks, kurā bija iemājojis dunamežs. Jau veselu stundu vīrs dalīja savu prātu ar radījumu no citas pasaules. Viņa apziņa bija iespiesta pašā savas esamības stūrītī, un, pilnīgi zaudējis varu pār sevi, viņš bija spiests visu vērot dunameža acīm. Vīrs redzēja ainas no katra cilvēka dzīves, ko bija nomo­cījis dunamežs. Tas bija nāves radījums, kas tīksminā­jās par cilvēku ciešanām. Tas lidinājās no viena cilvēka pie nākamā, iegūstot varu pār viņa ķermeni, padarot traku un tad novedot līdz nāvei katru upuri, kurā bija iemājojis. Šoreiz šis bezpalīdzīgais upuris bija Semjuels Blaits, bijušais fermeris, kas, iekļuvis parādos, tagad strādāja Reventorpas alauna raktuvēs. Viņš nodrebēja pie katras ainas, ko dunamežs piespieda viņam noska­tīties. Tas bija kas vairāk nekā bērnības murgi viņam bija ne vien jādalās domās ar spēku, kurš tagad valdīja pār viņu, bet arī jānoraugās katra cilvēka dzīvē, ko dunamežs bija sagrāvis.

Blaits pūlējās atgūt varu pār savu apziņu, aizvērt acis, lai atbrīvotos no šīm ciešanām. Viņš vēlējās kliegt pēc palīdzības, bet nezināja, kā vārdu lai sauc. Tiklīdz vīrs mēģināja sakopot domas, tā iejaucās dunamežs un cīnījās pretī veselajam saprātam. Tas zināja viņa vārdu. Pazina viņa slēptākās bailes.

Klausies, Semjuel, tas tagad klusu čukstēja. Dari, ko lieku, un nepretojies, tad tas viss drīz būs galā. Es pat varu atstāt tevi dzīvu. Blaits juta, kā viņā atbalsojas šie vārdi, savelkot katru nervu, katru dzīslu. Vīrietis gribēja atbildēt, taču nespēja pakustināt pat kakla muskuļus. Es runāšu tavā vietā, klusu sacīja radījums. Vienkārši sēdi un klausies. Galu galā tev nav ko zaudēt, bet tu vari iegūt visu pasauli.

Dunamežs izrāva viņu no sapņiem un lika atvērt acis. Nonācis radījuma varā, Blaits piecēlās no gultas un piegāja pie kamīna. Viņš sasildījās pie uguns un tad palūrēja pa aizkara malu, vai Lendesas kundze ir aizmigusi.

-   Uguns, uguns, radījums klusu murmināja. Neesmu sajutis uguns siltumu vairākus gadus. Jums, cilvēkiem, ir tik daudz, par ko justies pateicīgiem. Jums ir silts ķermenis, kam pieskaroties var notrīsēt no satraukuma. Mana dzīve ir tik salta, tik vientuļa. Kāda bauda ir pieskarties siltam ķermenim! Dunamežs ar Blaita roku pieskārās Lendesas kundzes vaigam. Ak, mana mīļā, cik tu esi jauka sieviete!

Ieraudzījis augšējā gultā Rafas ķermeņa apveidus, radījums apklusa.

Blaita emocijas pēkšņi bija mainījušās. Pazuda visas alkas pēc Lendesas kundzes, un tagad viņu pārņēma naids. Viņš fiziski sajuta radījuma dusmas. Viss ķerme­nis sāka drebēt. Prātu sagrāba radījuma domas. Viņu pārņēma vēlme kliegt, taču tā tika apturēta, pirms vēl vīrs paguva izdvest kaut skaņu. Virsroku ņēma domas par slepkavību.

Tad atkal ierunājās dunamežs:

-   Ja tu to izdarīsi, es pametīšu tevi tikpat ātri, kā atnācu. Paņem nazi un nogalini viņu. Viņš nav jūsē­jais, bet gan svešinieks. Viņš ir pelnījis nāvi un tas jāpaveic tev.

Blaits nespēja pretoties. Tas nebija viņa varā. Viņš jutās bezpalīdzīgs kā skatītājs, kas vēro kādu lielu traģēdiju. Vīrietis piegāja pie divstāvu gultas, paņēma no galda krēslu, uz kura uzkāpt, un izvilka no jakas kabatas nazi, tad pavērās apkārt. Visi bija iegrimuši dziļā miegā. Neviens neizdvesa ne mazāko skaņu. Tas bija nedabisks miegs šķita, it kā cilvēki būtu pārkā­puši nāves robežu.

Vīrietis pacēla roku virs galvas, nespēdams pretoties spēkam, ar kādu dunamežs valdīja pār katru viņa ķer­meņa muskuli. Jā, bija pienācis īstais brīdis. Viņā atkal ierunājās dunamežs.

-Nogalini viņu tagad… Neviens pat nenojautīs…