Ēnu pavēlnieks

-   Kas jums liek domāt, ka es viņu nogalināju? Cil­vēki mirst arī bez kāda cita palīdzības.

Kreins metās virsū Demjurelam un, saķēris aiz rīkles, trieca pret sienu. Man ļoti gribas aizsūtīt jūs pie viņas. Nogalināt uz līdzenas vietas, un pie velna ar visu naudu! Viņš spieda Demjurelu pie sienas, vienu roku turēdams mācītājam pie kakla, bet ar otru pielikdams tam pie vaiga nazi. Apsoliet man vienu, priesteri. Kad tas viss būs galā, atlaidiet viņu un uzlieciet uz kapa akmeni!

Demjurels nespēja parunāt, jo tik tikko varēja ievilkt elpu. Viņš piekrītoši pamāja ar galvu un paplikšķināja Kreinam pa roku, lai tas laiž viņu vaļā. Kreins atlaida ciešo tvērienu, un mācītājs sabruka uz grīdas, rīstīda­mies pēc elpas. Kreins paskatījās uz Azimuta bērnu. Gara vīzija viņa acu priekšā sāka izgaist. Meitene pastiepa rokas, kā cenzdamās palikt šajā dzīvē. Viņš tai uzsauca:

-   Hestere, es tevi atbrīvošu! Viņš samaksās par to, ko tev nodarījis.

Tēls pazuda virpulī, kas sacēla gaisā putekļus. Tik­pat ātri, kā bija parādījies, tas izgaisa. Bīdls tupēja sarāvies aiz koka lādes.

Demjurels vārtījās pa grīdu pie altāra, saķēris saspiesto rīkli. Džeikobs Kreins stāvēja durvīs ar nazi rokā. Viņš noskatījās uz abiem ar riebumu.

-   Es atgriezīšos pēc stundas un atvedīšu līdzi bēr­nus. Sagatavojiet naudu!

Kreins jau pagriezās, lai dotos prom, bet tad iegāja atpakaļ istabā. Vēl kas. Ja kāds no jums abiem mēģi­nās taisīt trikus, mani ļaudis nodedzinās šo māju kopā. ar jums. Ja jūs paziņosiet muitas ļaudīm, atgriežoties es redzēšu jūs abus karājamies kokā, sagrieztus sīkos gabaliņos vārnām par barību. Naža asmens uzmir­goja blāvajā sveces gaismā. Nekas man nesagādātu lielāku baudu par to. Neizaiciniet mani!

Tad Kreins pa spirālveida kāpnēm devās lejā no torņa. Viņa smagie soļi uz akmens pakāpieniem atbal­sojās aukstajā nakts gaisā. Demjurels, turēdamies pie altāra galda, ar pūlēm uzrausās kājās. Viņš dzirdēja, kā lielās koka durvis lejā aizcērtas. Bīdls joprojām drebēja, tupēdams aiz koka lādes, aizsedzis seju rokām.

-   Celies! Celies taču! Viņš varēja mani nogalināt, bet tu tikai guli uz grīdas tā pārbijies, ka nespēj pat pakustē­ties. Demjurels izrāva no svečtura degošu sveci un meta ar to Bīdlam, tad paķēra svečturi, metās ar to pie kalpa, vicinādams kā zobenu, un vairākas reizes viņam iesita.

-   Lai tas vairs nekad neatkārtotos! Demjurels nokliedzās, kad Bīdla resnos sānus ķēra vēl viens belziens. Nākamreiz aizstāvi mani, nevis slēpies kā tāds ielaspuika. Viņš iebelza Bīdlam pa muguru. Vīrelis iebrēcās un sāka lūgties žēlastību, bet tā bija kļūda.

Demjurels sāka mežonīgi vicināt svečturi, trāpīdams te sienai, te altārim, te Bīdlam. Ar abām rokām belzdams, kur pagadās, viņš kliedza no dusmām un tad sabruka zemē. Kādu brīdi mācītājs sēdēja uz grīdas un tukši blenza uz rakstu, ko veidoja gaisma no logu stikliem.

-   Ej un atved šurp to puiku. Mums ir stunda laika, pirms Kreins atgriezīsies. Paskatīsimies, cik lielas sāpes viņš spēj paciest. Demjurels vilka ar pirkstu putekļos uz akmens grīdas.

-   Bet Kreins teica… Bīdls vārgi ierunājās, cenzda­mies atgūties no sitieniem.

-   Kas man daļas, ko tas kontrabandists saka. Es esmu kungs, nevis viņš. Tagad ej! Demjurels meta Bīdlam ar svečturi un trāpīja tam krūtīs. Pacel savu resno pēcpusi un dari, ko lieku!

-   Vai atnest naudu?

Demjurels mirkli padomāja un paskatījās apkārt, it kā meklētu atbildi.

-   Nē. Nauda nebūs nepieciešama. Par to parūpēsies varigals. Līķautam nav kabatu, un ellē nauda nav vaja­dzīga. Viņš izplūda spalgos smieklos. Tagad pazūdi, Bīdl, pirms neesmu aizsūtījis tevi uz elli parādīt viņam ceļu.

13 Tempora mutantur Laiki mainās (latīņu val.)

Pienāca pusnakts, un pār visām raktuvēm izple­tās drēgns aukstums, ienesot miklu dūmaku arī patversmē. Iekšā visi gulēja savās šaurajās koka gultās: lielākie bērni gulēja pa vienam, bet mazākie bija sagūlušies galva pie kājām apakšējās guļvietās. Vīrieši un sievietes bija atkrituši, kur nu katrs varēja, tādi paši nepārģērbušies un nemazgājušies. Lendesas kun­dzes gulta stāvēja vistuvāk ugunij, atdalīta no pārējās telpas ar noplukušu zila samta aizkaru. Tievā tauku svece, kas stāvēja uz garā galda, izstaroja blāvu gaismu, un siltums no oglēm kamīnā pastiprināja sastāvējušos sviedru smaku.

Rafa snauduļoja savā gultā, palaikam nolasīdams no kājām blusas un domādams par mājām. Gulētāju šņākuļošana un mazo bērnu šņuksti viņu pastāvīgi izrāva no miega. Puisis bija noguris, un viņam sāpēja. Uz pleca smeldza apdegums, un sirds bija pilna ciešanu par to, ka viņš atradās tik tālu no mājām. Varēja dzir­dēt, kā ārā mežā šalko vējš un jūras bangas šļācas pret klintīm.