Ēnu pavēlnieks

Akmens lēnām sašķēlās divās vienādās dalās. Demjurels nocēla tā augšējo pusi, un skatienam atklājās katrā akmens daļā izgrebta perfekta cilvēka rokas forma, kas spīdēja kā tīrs sudrabs. Mācītājs ļoti lēni ielika rokas akmens iespiedumos, kas ideāli atbilda viņa plaukstām, un sāka skandēt:

Akmens, kas uzklausa ļaudis, bet neatbild man,

Mirušam bērnam šis sauciens lai skan,

Spožās liesmas lai šurp viņu nes -

Azimutbērns, tevi aicinu es!

Demjurels pielieca galvu un vēroja savas rokas. Pēk­šņi pa ozolkoka durvju apakšu telpā ielauzās caurvējš, paceldams no akmens grīdas gaisā putekļu mākoni. Tas virpuļoja viņiem ap kājām, līdz altāra priekšā izveido­jās spēcīgs viesulis. Virpulis pieņēmās spēkā, un tā vidū sāka parādīties sudrabotas, zaļas un purpursarkanas dzirksteles. Acu priekšā veidojās mazas meitenes tēls. Vispirms parādījās viņas basās, baltās kājas, tad zaļā tērpa mala un pēc tam viss pārējais ķermenis un galva. Šķita, it kā bērns tiktu salikts kopā šūnu pēc šūnas.

Kreins nespēja noticēt savām acīm. Viņš piespiedās pie akmens sienas tik tuvu, cik vien varēja. Demjurels turēja rokas iespiestas akmens iedobēs uz altāra un raudzījās uz rēgu, kurš pašlaik ieguva veidolu un matēriju. Mācī­tājs joprojām kaut ko murmināja svešā mēlē, pierunā­dams, lai parādība pieņem formu un ierodas pie viņiem.

Kreins skatījās uz bērnu, kas parādījās viņa priekšā. Meitenīte bija piecas pēdas gara, ar gariem, gaišiem matiem un spoži baltu ādu. Zaļais tērps bija apņemts ar zeltītu jostu, galvā āmuļu vainags ar tumšām vilkogām. Viņai bija melnas, nedzīvas acis. Tās bija akla cilvēka acis, kas raudzījās apkārt, nezinot, uz ko ska­tās. Viņas sejā bija kaut kas pazīstams. Kreins šo bērnu kaut kur bija jau redzējis.

-   Skatieties, Krein! Jūsu paša acis jums vēsta, ka pastāv cita pasaule. Vai jūs to noliegsiet?

Demjurels paskatījās uz Kreinu un tad uz meiteni.

Sis bērna rēgs var paredzēt man nākotni. Viņa ir Azi­muta bērns, viena no tiem, kas ir ieslēgti starp dzīvību un nāvi, starp pagātni un tagadni. Viņa ir vienīgā, kam es varu uzticēties. Azimuts nekad nemelo.

Kreins pamanīja, ka Demjurelam sāk trīcēt akmenī iespiestās plaukstas. Kontrabandists neko neatbildēja; viņš centās saglabāt realitātes izjūtu, taču juta, ka mos­tas šaubas. Vīrs satvēra nazi vēl ciešāk un pavērsa skatienu no Demjurela uz Bīdlu un tad uz meiteni. Demjurels atkal ierunājās:

-   Azimut, es saucu tevi vēlreiz, lai tu vēstītu man patiesību. Pastāsti, kas notiks šonakt!

Iestājās ilgs klusums. Vējš dauzīja vara jumtu, kas pieaugošajā vētrā krakšķēja un čīkstēja. Kreins vēroja meiteni, pūlēdamies atminēties, kas viņa ir. Prāts klie­dza, ka viņš to ir pazinis, ka zina, kas viņa ir bijusi, pirms pārvērtusies par Azimuta bērnu. Vīrietim pār pieri ritēja sviedru lāses. Mute bija izkaltusi sausa no bailēm. Viņš juta, kā, asinīm strauji plūstot pa vēnām, skaļi sitas sirds. Meitene sāka runāt izkaltušā, klusā balsī:

-   Viss būs, kā tu vēlies. Viņi atnāks šurp. Tie trīs, ko tu meklē, atkal būs kopā. Azimuta bērns runājot nepa­kustējās. Viņas rokas bija viegli sakļautas kā lūgšanā.

-   Un kā ir ar Kreinu vai viņam var uzticēties? Demjurels piesardzīgi tincināja.

-   Par tādu jautājumu man vajadzētu jums pārgriezt rīkli, Demjurel, nikni iejaucās Kreins. Neesmu tik ļoti apmāts no burvestības, lai nespētu atdalīt jūsu galvu no sirds. Kreins piegāja pie galda, izvilkdams no jakas nazi. Azimuta bērns pastiepa roku, it kā lai viņu apturētu.

-   Kreins ir patiesas sirds cilvēks, kurš nemainīs savus nodomus. Viņš atvedīs bērnus uz šejieni un dosies prom, paņemot līdzi tikai to, pēc kā nācis. Tad viņa pagrieza galvu pret Kreinu. Meitenes mirušās, aklās acis ielūko­jās viņējās. Tava dzīve mainās. Tu atradīsi to, pēc kā ilgojas tava sirds.

Kreins paraudzījās uz meiteni un zināja, ka ir ieska­tījies šajās acīs arī agrāk, kaut kad ļoti sen. Viņš nodre­bēja no bailēm, jo nesaprata, vai tā ir burvestība vai arī paša prāts izstrādā ar viņu šo triku. Un tad viņš atcerējās. Pirms sešiem mēnešiem Kreins bija piestā­jis krastā Beitaunā, lai salabotu kuģa korpusu. Mei­tene, vārdā Hestere Mosa, bija atnesusi kuģa komandai grozu ar zivīm. Kreins atminējās viņas acis un matus, un silto smaidu. Azimuta bērns bija šī meitene. Viņa bija pazudusi no krastmalas, un viņas ķermeni tā arī neatrada. Tagad Kreins sāka apjaust, kādā nāvē mei­tene mirusi.

-   Lieciet mierā šo bērnu, Demjurel, ļaujiet viņai mierīgi atdusēties kapā!

-   Jūs nesaprotat, Kreina kungs. Azimuts ir ļoti reta parādība. Ko tādu spēj ne katrs bērns ; tā garam ir jāsa­vieno viens apvārsnis ar otru. Man vajadzēja izmēģināt daudzus bērnus, lai atrastu īsto. Tādu, kas miris īstajā laikā un īstajā vietā. Mācītājs runāja ikdienišķi, it kā apspriestu maizes cenu, nevis stāstītu par slepkavību.

-   Tas ir bērnu, ko jūs esat nogalinājis īstajā stundā un vietā. Lai atbilstu jūsu tā sauktajai maģijai. Jūs viņu nogalinājāt, lai viņa nebeidzami vergotu, neizrādot pat tādu žēlsirdību kā miers pēc nāves.