Ēnu pavēlnieks

-   Tad es tev ieteiktu to labāk nedzert, atskanēja balss no kāpņu augšas. Tur stāvēja Demjurels, tērpies melnos rītasvārkos un sarkanā naktsmicē. Bīdl, aiz­ved Kreina kungu uz kabinetu, un es drīz vien nonākšu lejā. Un atnes paplāti ar heresu.

Bīdls piecēlās kājās un aizmiglotu skatienu sāka meklēt kabineta durvis. Visas durvis izskatījās vienā­das, un viņš kaut kā nespēja apjēgt, kuras no tām ir īstās. Kreins redzēja kalpa sejā apjukumu un atvēra kabineta durvis pats. Viņš paņēma no statņa gaitenī sveci un devās iekšā, atstādams Bīdlu tumsā.

Kreins piegāja pie kabineta loga un atvilka aizkarus. Istabā ieplūda spoža, sudrabota pilnmēness gaisma, piešķirot it visam mainīgu mirdzumu. Nolicis svečturi uz lielā, apaļā galda istabas vidū, viņš apsēdās ādas krēslā pie uguns. Drīz vien viņam piebiedrojās Demju­rels, kas uzmeta oglēm priedes koka pagali.

-    Un kam man jāpateicas par šo naksnīgo apmeklē­jumu? mācītājs vaicāja.

-   Naudai, dzīves pamatvalodai, atbildēja Kreins.

-   Bet es esmu devis nabadzības zvērestu. Kāpēc lai mani interesētu nauda? Demjurels, pieliecis galvu uz vienu pusi, pasmaidīja.

-   Nu tad jau tas padara manu uzdevumu vieglāku. Jūsu pagrabā atrodas mana brendija krava, un jūs gri­bat, lai es samaksāju vienas nakts īri. Kreins uzmeta Demjurelam nopietnu skatienu. Taču es nevēlos mak­sāt. Par savu preču uzglabāšanu un izkraušanu esmu gatavs dot ko tādu, ko jūs tik ļoti vēlaties iegūt. Kreins novilka ādas cimdus un, akurāti salocījis, ielika klēpī. Kādu brīdi abi vīri vēroja viens otru.

-   Ko gan es varētu vēlēties? Man ir viss, ko sirds kāro.

-    Kāro. Tas ir savāds vārds priestera mutē. Neap­mierinātas alkas, iekāres pilns prieks par īpašuma iegūšanu. Tas liek iztēloties tādas lietas, par ko pries­terim nevajadzētu domāt. Kārot tas tiešām nav īstais vārds Baznīcas cilvēkam. Kreins grozīja rokās ādas cimdus. Ja es teiktu, ka man ir divi cilvēki, kas var jūs atbrīvot no kādas iekāres, cik viņi jums būtu vērti?

-   Zādzība ir un paliek zādzība. Viņiem vajadzētu iet un stāties tiesas priekšā un atbildēt par savu nozie­gumu. Demjurels pieBīdlja savu krēslu tuvāk Krei­nam. Galu galā viņi bija sazvērējušies nozagt kaut ko ļoti vērtīgu, par ko es samaksāju labu naudu. Jūsu kā laba pilsoņa pienākums, protams, ir brīvprātīgi nodot viņus varas iestādēm.

Ar vienu kustību Kreins pielēca no krēsla, izrāva no maksts dunci un piespieda aso, garo asmeni Demjure­lam pie kakla.

-   Es neesmu ieradies ar jums te spēlēt spēlītes, mācī­tāj. Vai jūs gribat viņus saņemt par samaksu, vai man laist viņus vaļā? Viens no viņiem jau ir pie jums, bet abi pārējie pie manis. Par trīssimt mārciņām jūs varat dabūt viņus visus. Nedomāju, ka viņi jebkad nonāks tiesas zālē, tā ka varat ar viņiem darīt, ko vēlaties. Kreins novilka ar dunča asmens plakano malu Demju­relam gar rīkli. Esmu dzirdējis, ka jūs gribat aizvest tos jaunos ļaudis uz savu torni. Viņš pamāja uz loga pusi. Redzu, ka jūsu dārzā notiek lieli rakšanas darbi, bet šobrīd nav īstais gadalaiks stādīšanai… Bet viss, protams, atkarīgs no tā, kādas sēkliņas jūs vēlaties iekaisīt zemē. Kreins pielika asmeni Demjurelam zem zoda un viegli piespieda to pie ādas.

-   Par trīssimt mārciņām esmu ar mieru. Likšu, lai Bīdls atnes naudu. Un kad ieradīsies mani jaunie viesi? Demjurels izdvesa vārdus, neuzdrošinādamies pakustēties.

Kreins atvirzīja nazi no viņa kakla un ielika atpakaļ makstī, kas bija paslēpta jakas iekšpusē.

-   Es viņus atvedīšu stundas laikā. Vēlos, lai tad arī mani gaidītu nauda. Un bez kādiem jokiem, citādi jūs nonāksiet turpat, kur jūsu mazās sēkliņas. Vai sapra­tāt?

-   Kreina kungs, es nekad necenstos piekrāpt cilvēku, kurš runā tik nevainojamā angļu literārajā valodā.

-   Sakiet, Demjurel, kas ir tā lieta, kura pieder jums un liek viņiem riskēt ar savu jauno dzīvību? Džeikobs Kreins ar skatienu meklēja telpā kaut ko vērtīgu.

-   Tas ir tikai nieks senlieta, ko man atveda kāds pētnieks, relikvija, kurai nav nekādas īstas vērtības neviena cita acīs kā vien manējās, dievticīga cilvēka acīs. Runādams Demjurels saminstinājās, jo nezināja, kāpēc Kreins to jautā.

-   Esmu daudz ceļojis, un man būtu ļoti interesanti aplūkot tādu lietu. Kreins iebāza roku kabatā un pataustīja naža rokturi, tad uzsmaidīja Demjurelam.

-   To es varu saprast, Demjurels ātri atteica. Do­māju, ja parādīšu jums šo mazo lietiņu, kas man dārga, no tā necelsies nekāds ļaunums. Viņš uzsauca: Bīdl, vai tu varētu atnest no manas istabas lādi? Mūsu vie­sis vēlas redzēt to lietiņu, kas radījusi visu šo jezgu.

Bīdls visu šo laiku bija sēdējis gaitenī uz grīdas, lai atgūtos no alus un sitiena. Viņš bija aizmirsis, ka Dem­jurels bija pavēlējis pasniegt dzērienus. Viņš pat bija aizmirsis, kur atrodas. Tagad vīrelis pūlējās nostāties uz nedrošajām un ļoti ļenganajām kājām. Savā skur­bumā viņš nesajēdza, vai ir atbildējis vai ne.