Ēnu pavēlnieks

-   Bīdl, tu piedzēries ēzeli, celies un atnes lādi! Mans viesis gaida. Bļāviens noskanēja pa visu māju. Abi vīri dzirdēja, kā Bīdls cenšas uzkāpt pa kāpnēm un mēģina skriet pa garo gaiteni uz Demjurela istabu. Skaļi būk­šķi viņiem vēstīja, cik reižu kalpotājs nokrīt, paklupis aiz paklāja, kāda vaļīga grīdas dēļa vai savu ļodzīgo kāju dēļ.

-   Viņam piemeties neliels vājums, Demjurels no­teica un, saklausījis virs galvas klaboņu, pacēla acis.

Bīdlam patīk iedzert. Viņa dzīvē ir tik maz prieka, ka man ir grūti viņam to aizliegt.

-   Un kas sagādā prieku jums, mācītāj? Nauda? Bagā­tība? Vara?

-   Nē, nē, nē. Man patīk vienkārša dzīve. Es tikai cenšot pildīt tā gribu, kurš mani sūtījis.

-    Tad jau tā nav taisnība, ka jūs esat melis, krāp­nieks un daži pat teiktu slepkava? Kreins iesmē­jās. Demjurels nesaprata, vai kontrabandists viņu nemuļķo. Daudzie uz jūras pavadītie gadi bija pada­rījuši Džeikobu Kreinu par ātras dabas cilvēku. Četr­padsmit gadu vecumā viņš bija varmācīgi savervēts uz kara flotes kuģa. Zēns bija iestājies Anglijas armijā un pamodies jau uz kutera, kas burāja uz Indiju. Divdes­mit četru gadu vecumā Kreins bija aizmucis no kuģa un kopš tā laika pelnīja naudu kā kontrabandists un laupītājs.

Bīdls atgriezās, vilkdams garu, melnu ādas lādi. Viņš to novietoja uz galda istabas vidū. Demjurels piecēlās no krēsla un aizdedza vēl vienu sveci. Mācītājs sāka zināmo rituālu izsaiņoja akācijas koka nūju un melno roku. Beidzot viņš izņēma keruvimu. Kreins aplūkoja mazo, spārnoto statueti, kas mēness gaismā mirdzēja.

-   Cik jūs par to samaksājāt, mācītāj? Kreins centās runāt tā, lai vina balsī nevarētu saklausīt interesi.

-   Neko daudz. Siem vietējiem ražojumiem nav lielas vērtības. Man par to ir tikai… ē… reliģiska interese. Demjurels pacēla keruvimu virs galda.

-   Tad ko jūs ar šo lietiņu iesāksiet?

-    Vai jūs ticat garu pasaulei, Kreina kungs? Dem­jurels paskatījās viņam tieši acīs. Tad turpināja runāt gandrīz čukstus: Tādu spēku pasaulei, par kuriem mēs varam tikai sapņot.

-   Nedomāju gan, ka mūsu pasaulē ir nozīme filo­zofu akmenim vai kādas ielasmeitas burvestībām. Šī ir moderna pasaule; reliģija ir domāta vājajiem un neiz­glītotajiem, Kreins drosmīgi atteica. Visu, ko dzīvē esmu sasniedzis, esmu ieguvis ar šīm rokām un ar to cilvēku asinīm, kuri stājušies man ceļā. Manā dzīvē nav vietas Dievam vai kaut kādiem māņticības peksti­ņiem. Kreins piegāja tuvāk keruvimam, ieinteresējies par smalkajām zelta detaļām un pērļu acīm.

Demjurels neņēma vērā Kreina piezīmes. Padomā­jiet par pasauli, kurā mēs neesam visspēcīgākie radī­jumi, kur laika un vietas likumi nedarbojas. Par vietu, kur varai un spēkam ir lielāka nozīme nekā mīlestībai un žēlsirdībai. Mācītājs pagrozīja keruvimu rokā, tā ka tas mēness gaismā iemirdzējās. Iedomājieties, ka jums ir vairāk varas nekā pašam Dievam, ka jūs spējat valdīt pār elementiem vēju, jūru un pat austošo sauli. Iztēlojieties to varu… to gandarījumu… ka jūs spējat iznīcināt ikvienu, kas jums jebkad ko nodarījis. Dem­jurels ielika statueti atpakaļ kastē. Arī es nekad neap­mierinātos ar akmeni, kas var pārvērst priekšmetus zeltā, vai ar raganu burvestībām. Vienīgais, kas mani gandarītu, būtu vara pār pašu Dievu.

Demjurels ielika nūju un melno roku atpakaļ lādē un aizvēra vāku. Tad apsēdās krēslā pie uguns.

-    Tad nu gan jūs nevēlaties maz, mācītāj! Biju domā­jis, ka vīri sutanās kalpo Visvarenajam, nevis otrādi.

-Jautājums tikai, cik ilgi viņš vēl būs visvarens; viņš taču nesaglabās savu varu uz mūžīgiem laikiem. -

Demjurels saberzēja rokas un iestūma gruzdošo pagali uguni. Mitrumam saskaroties ar sarkanajām oglēm, tā uzdzirksteļoja un nočūkstēja.

-   Jūs esat drosmīgs vīrs, Demjurel, ja šādi runājat par Dievu. Bet vai jūs tiešām ticat garu pasaulei, rēgiem un dēmoniem? Piecēlies no krēsla, Kreins piegāja pie loga un pavērās ārā pāri jūrai uz Beitaunu. Tumsā zem blāzmojošā mākoņa mirgoja zvejnieku māju uguntiņas. Līcī viņš redzēja uz klinšu fona iezīmējamies pats sava kuģa takelāžu. Lai liktu man noticēt kam citam, nevis zobena un musketes lodes spēkam, ir jānotiek brīnu­mam. Kreins novērsās no loga un pavērās Demjurelā, kurš rušināja uguni ar garu misiņa kruķi.

-   Ar manu palīdzību, Kreina kungs, jūs varētu kļūt par bagātāko cilvēku pasaulē. Jums vairs nevajadzētu doties jūrā un riskēt ar dzīvību. Jūs varētu mierīgi sēdēt un baudīt visas pasaules bagātības. Mācītājs piegāja pie loga un nostājās blakus Kreinam. Paska­tieties, tas viss var būt jūsu, ja vien jūs sadarbosieties ar mani.

-   Nezināju, ka viss apgabals ir jūsu īpašums. Domāju, ka tas pieder karalim un Dievam. Kreins soli atkā­pās no Demjurela, kas bija nostājies nepatīkami tuvu. Šķita, ka mācītājs apspiež satraukumu, it kā gaidot kādu brīnumainu notikumu, par kuru zina tikai viņš viens.