Ēnu pavēlnieks

Tad sāka norisināties kaut kas dīvains un biedējošs. Visa ēka it kā nodrebēja. Bērni palīda zem galda, bet vīri apjukumā saskatījās. Atskanēja skaļa čīkstoņa. Visi pagriezās un ieraudzīja, ka lielās koka ārdurvis sāk ieliekties. Tad tās ar skaļu blīkšķi atsprāga vaļā un atsitās pret sienu. Telpā ieplūda sudrabotas un baltas gaismas straumes. Tās izveidoja loku virs galvas un nosēdās uz sienām un griestiem ar skaļu būkšķi, it kā būtu izšauts no tikko pielādētas musketes. Istabu ātri piepildīja zeltīta dūmaka. Gaisā virs pārbijušos cilvēku galvām virmoja mazas, apaļas varavīksnes lodes.

Rafa, nepievērsdams apkārt notiekošajam nekādu uzmanību, atkārtoja tos pašus vārdus vēl un vēlreiz. Mazais puika sāka drebēt; spēks, kas brāzās viņam cauri, satricināja katru viņa muskulīti, katru dzīslu. Lendesas kundze pielēca kājās un centās Rafu atgrūst, taču nokrita uz grīdas, paslēpa seju rokās un sāka lūg­ties, lai Rafa visu notiekošo pārtrauc.

Nu jau visi bija nometušies ar seju pret grīdu un aizseguši rokām acis, lai pasargātu tās no neticami spožās, zeltītās gaismas, kas piepildīja katru telpas stūrīti. Šis varenais spēks it kā pieklāva viņus pie zemes, iespieda grīdā. Šķita, ka ikviena gaismas pilīte sver vairāk par zeltu. Katrs vīrietis, sieviete un bērns sajuta, ka grimst miegā.

Pēkšņi klusumu, kas valdīja apkārt kurlmēmajam zēnam, satricināja klaigas un lēkāšana. Puisēns nekad dzīvē vēl nebija izdvesis ne skaņu, bet tagad sāka gau­dot un smilkstēt kā jauns šunelis. Viņš iekliedzās, cik skaļi vien spēja, tad aizsedza ausis, lai nomāktu sāpes, ko radīja troksnis.

Puisēna aizraujošie spalgie smiekli izrāva Len­desas kundzi un pārējos no miega, un sieviete izlīda no galdapakšas, kur bija paslēpusies. Zēns bez mitas lēkāja smiedamies un klaigādams, jo pirmoreiz dzīvē bija saklausījis savu balsi. Lendesas kundze paskatī­jās uz viņu un sāka raudāt, tad pastiepa bērnam pretī rokas un pirmo reizi nosauca viņu vārdā.

Nāc šurp, Džon, nāc pie manis… Nāc pie savas mātes!

Turēdama izstieptas rokas, viņa izplūda asarās. Džons smaidīdams pūlējās izrunāt vārdu "māte". Viņš ieskrēja tai rokās, un abi kopā raudāja. Džons šņuk­stēja no prieka, bet Lendesas kundze no laimes, ka atkal spēj viņu mīlēt.

Lai kas arī bija noticis šajā brīdī, sieviete zināja, ka tagad viņas mīlestība pret dēlu būs mūžīga. Tik daudzus gadus Lendesas kundze bija jutusies tā, it kā viņai sirds vietā būtu akmens, kas nespēj mīlēt un būt mīlēts. Sajā īsajā mirklī viss bija mainījies. Viņai atkal bija dzīva sirds, un pastāvīgā izmisuma vietā bija stā­jies milzīgs prieks.

Zeltītā migla izgaisa tikpat ātri, kā bija parādījusies. Bērni izlīda no savas slēptuves zem galda, un vīrieši un sievietes piecēlās no grīdas. Visi skatījās uz Rafu, Džonu un Lendesas kundzi, kas blāzmojošās uguns gaismā stāvēja galda galā. Neviens neuzdrošinājās runāt.

-   Kā tu zināji? Lendesas kundze, bužinādama Džo­nam matus, vaicāja Rafam. Kā tu zināji, ka viņš ir mans dēls?

-Tas bija saskatāms tavās acīs, Mērij. Tās ir dvē­seles spogulis. Pat naids pret šo vietu nespēja nomākt tajās mīlestības sēklu. Jauneklis notrausa asaru, kas lēnām ripoja sievietei pār vaigu. Lūk, cilvēks, par kuru tu esi lūgusies. Viņš tevi dzird un drīz vien spēs arī runāt. Viņš ir tava nākotne.

Lendesas kundze paņēma no Rafas zīlēšanas kārtis. Man nez kāpēc šķiet, ka vairs nevēlēšos tās lietot.

To teikusi, viņa iemeta kārtis un zīda apvalku ugunī. Tās pašķīda liesmās. Viena kārts palēcās no karstās pekles un pacēlās gaisā. Pēkšņi tā sāka plivināties un griezties un ar attēlu uz leju nokrita pie kamīna malas kā neredzamas rokas sviesta.

Rafa pieliecās un pacēla kārti. Turēdams to tā, lai visi varētu redzēt, viņš sāka smieties.

-   Pat šai burvei nebūs lemts izglābties no sava lik­teņa, viņš noteica, lēnām saņurcīja kārti rokā un iemeta atpakaļ liesmās.

Neviens nepamanīja mazu, tumšu stāvu, kas ielavī­jās istabā pa atvērtajām durvīm. Tas bija mazs vīriņš ar garu, baltu, bālu seju un līkiem, asiem zobiem, kas piepildīja lielo muti. Radījums bija kā ēna. Vietām tā ķermenis bija necaurredzams, bet citviet caurspīdīgs.

Tas lēnām, bet mērķtiecīgi nāca no durvju puses pāri istabai, lūrēdams uz Rafu.

Vīrietis ar sarkano kaklautu apsēdās galda tālā­kajā galā. Viņš īsti neticēja savām acīm un jutās gluži apstulbis no pieredzētā. Pēkšņi viņa ķermenis nodre­bēja un radījums iemiesojās viņā. Vīrietis noelsās un aizvēra acis, nesaprazdams, kas notiek, un nespēdams pasaukt kādu palīgā. Viņš jutās tā, it kā slīktu, jo radī­jums smacēja viņa dvēseli. Vīrs sajuta radījumu savā prātā un saoda tā miklo, šausmīgo elpu caur savu muti. Viņš atkal atvēra acis, un šoreiz caur tām uz pasauli noraudzījās baisais radījums; tas tagad spēja kontrolēt katru šī ķermeņa domu un rīcību, kurā bija iemiesojies. No smakas, kas piepildīja viņa plaušas, vīrs klepoja un spļaudījās. Radījums skatījās uz Rafu un gaidīja īsto brīdi, lai izdzēstu puiša dzīvību. Uz galda stāvēja nazis. Izmantojot vīrieša roku, radījums paņēma nazi un iesli­dināja to jakas kabatā.