Ēnu pavēlnieks

Viņam piebiedrojās kāda sieviete. Es netikšu no šejienes prom, iekams nebūšu atmaksājusi visu, ko esmu Demjurelam parādā. Stāsti, Mērij! Tas, kas notiks ar vinu šodien, atsauksies uz mums rīt. Ja viņam nākotnē klāsies labi, varbūt viņš man atlaidīs septiņu gadu īres maksu un procentus par aizdevumu, kuru reiz man izsniedza.

Ikviens, kas atradās šajā telpā, bija Demjurelam parādā naudu. Kad kāds vairs nespēja samaksāt parādu, tam bija jāierodas raktuvēs un jāstrādā garas stundas par mazu algu. Taču ar katru darba gadu ikviens no viņiem grima arvien dziļāk parādos. Demjurels lika viņiem maksāt par ēdienu, bērniem, naktsmājām un pat par darbarīkiem, ko tie izmantoja, rokot slānekli.

-   Labi, labi, lai būtu Demjurels! Lendesas kun­dze skaļi iesaucās un sita kārtis galdā. Tā bija zīme kurlmēmajam puisēnam sākt nopūst sveces uz loga dzegas un kamīna malas. Viņš nogrieza arī mazāku uguni lampām, un telpa iegrima blāvā pustumsā, apņe­mot Lendesas kundzi ar oranžu uguns mirdzuma auru.

-   Jums jākoncentrējas uz mācītāja tēlu. Domās iztē­lojieties viņa seju, un es lūgšu kāršu garam, lai tas runā ar mums.

Uguns mestajā ēnā skatītāji tik tikko spēja saredzēt Lendesas kundzes seju. Gaisma no mazās sveces meta ēnu uz viņas seju, radot iespaidu, ka tās izskats mainās. Sieviete nolika kārtis uz galda un apsedza galvu ar plecu šalli. Kad vakara maltīte bija galā un izdzertas vairākas glāzes kuņģi dedzinoša džina, Lendesas kundze parasti demonstrēja savas burvestības. Viņa apvērsa zīlēšanas kārtis un, apvienojot faktus ar iztēli, stāstīja cilvēkiem to, ko tie vēlējās dzirdēt, pārsteidzot viņus ar dzīves noslēpumiem, kurus slepus bija noklausījusies no citu cilvēku sarunām. "Šovakar," viņa pie sevis nodomāja, "varētu būt mans labākais priekšnesums."

-   Jūs nedomājat pietiekami stipri, nekas nesanāk. Kā gan lai es izsaucu garu, ja jūs necenšaties? Lai atvērtu durvis uz aizkapa dzīvi, mums ir jākoncentrē­jas. Sieviete, aizvērusi acis un vaikstīdamās, ātri bēra vārdus: Gars… gars… pieeee… maniiiis…

Runādama Lendesas kundze iespiedzās, cenšoties panākt, lai viņas balss skanētu tā, it kā tā piederētu kādam citam. No kaut kurienes tumsā atskanēja trīs skaļi, spēcīgi klauvējieni. Pie galda sēdošie nodrebēja. Viena sieviete ierāva šļuku no džina glāzes, kāda cita saķēra aiz rokas blakus sēdošo vīrieti. Bērni saspiedās cieši kopā uguns gaismā, tā cerēdami paglābties no tumsas.

Lendesas kundze, it kā pārsteigta par gara piepešo atbildi, atvēra vienu aci un palūkojās apkārt. Kas tur ir? Vai tu vēlies ar mums runāt? viņa bikli jautāja mazas meitenes balsī.

Viņai blakus sēdošais vīrietis no satraukuma nodrebēja. Atskanēja vēl viens skaļš, izaicinošs klauvējiens, daudz noteiktāks nekā iepriekš. Visi saspiedās vēl cie­šāk kopā.

-   Mēs vēlamies zināt, kas notiks ar mācītāju Demju­relu. Vai tu mums to pateiksi?

Pēkšņi kāds patiešām ieklauvējās, turklāt vēl stip­rāk nekā pirms tam, liekot visiem, ieskaitot Lendesas kundzi, salēkties no bailēm. Viņas balss patiesās šaus­mās kļuva spiedzīga. Nekad agrāk tā nebija noticis, īstais gars nekad nebija klauvējis.

Lendesas kundze izklāja kārtis sev priekšā un pēc nejaušības principa paņēma dažas no pakas. Viņa tās citu pēc citas apgrieza otrādi.

-   Te ir tā vieta, kur tas mājo, lai runātu ar mums par dzīvi debesīs un ellē. Viņa apvērsa pirmo kārti. Uz tās bija redzams mācītāja talārā tērpies vīrietis, kurš, turēdams rokā zelta kausu, stāvēja pie altāra.

-   Ak! sieviete iesaucās. Tas ir Demjurels, burvis. Gari vienmēr runā ar viņu caur šo kārti. Palūkosimies, kas viņu sagaida! Viņa paņēma otru kārti.

-   Parādi, kas nāks pār viņa galvu zobens vai vul­kāna izvirdums, mīlestība vai gods!

Lendesas kundze apgrieza kārti otrādi. Uz tās bija attēlots tornis, ko ķēris zibens, un cilvēks, kurš krīt no cietokšņa mūra. Neko neteikdama, viņa apvērsa vēl citas kārtis un salika tās aplī apkārt pārējām. Ar katru kārti sievietes seja pauda arvien lielākas bažas.

-   Kas tur ir, Mērij? Pasaki, ko tās vēsta! Vīrietis, kas sēdēja Lendesas kundzei labajā pusē, paraustīja viņu aiz šalles. Beidzot viņa apvērsa pēdējo kārti, uz kuras bija redzams skelets asinssarkanu liesmu ielokā.

Lendesas kundze pirmoreiz dzīvē sāka lūgt Dievu. Viņa ar pūlēm valdīja asaras. Sieviete trīcēja no bailēm, ka tas, ko viņa ieraudzīja kārtīs, varētu piepildīties.

-   Kas tur ir, Mērij? Cik ilgi tu tā sēdēsi un klusēsi? Pastāsti mums!

Lendesas kundze dziļi ievilka elpu un lēnām ieru­nājās:

-   Kārtis vēsta par kādu spēku, kas iekaros šo vietu. Ja to neapturēs, daudzi tiks nogalināti. Iestāsies pos­taža, zeme iegrims jūrā, un starp mums pastaigāsies pats velns. Ikviens no jums ir lielās briesmās.

-   Tikai tad, ja jūs atļausiet tam notikt, no tumsas atskanēja kāda balss.

Visi pagriezās, lai redzētu, kurš ir uzdrošinājies pār­traukt šo maģijas seansu. Uz augšējās guļvietas, pārkā­ris kājas pāri malai, sēdēja Rafa.