Ēnu pavēlnieks

Meihjū kliedzošu atveda no muitas ēkas, un viņa rokas bija cieši sasietas uz muguras. Vīru uzvilka uz karātavām un pārvilka pāri galvai cilpu. No viņa izmisī­gajiem bļāvieniem un pretošanās varēja spriest, cik ļoti viņš negrib mirt. Tomasu izstūma pūlim pašā priekšā. Jauns bundzinieks sāka sist bungas. Pūlis klusēja. Mei­hjū kliedza un raudāja, un izbļāva lāstus bendem un miertiesnesim. Tomass mēģināja iespiesties atpakaļ pūlī, bet tas bija tikpat kā pāršķelt cilvēku sienu. Ar katru bungu sitienu zēns gaidīja, kad laupītājs tiks nogrūsts no karātavu paaugstinājuma nāvē. Šķita, ka šis brīdis ilgst bezgalīgi. Bungu rīboņa nomāca jūras krākšanu. Meihjū uzkliedza pūlim:

Tās nebūs beigas. Es atgriezīšos un vajāšu jūs visus. Tad viņš uzmeta skatienu miertiesnesim. Un tu… pirms vēl nodziedās gailis… tu būsi miris.

Priesteris uzkliedza notiesātajam, lai tas pirms nāves nožēlo grēkus, bet Meihjū vēl nepaspēja sākt runāt, kad bija jau nogrūsts no paaugstinājuma. Ķermeņa strau­jais kritiens un mezgla savilkšanās lika pūlim noelsties. Šķita, it kā jūra būtu triekusi pret sienu vilni un gaisā pašķīdušas šļakatas. Pūlis atlēca atpakaļ un apklusa, bet pēc mirkļa sāka mežonīgi aurot.

Kamēr no noziedznieka ķermeņa pazuda pēdējās dzī­vības paliekas, tas raustījās un lēkāja. Dažas sievietes sita viņam pa kājām ar garām nūjām, un bērni apmē­tāja vēl silto ķermeni ar akmeņiem. Tomass stāvēja un klusēja. Viņš skatījās uz vīrieša ķermeni un brīnījās, kur pazudusi dzīvība. Kas gan tā par pasauli, kurā vienā mirklī visu enerģiju pašu dzīves substanci var nodzēst kā sveci? Tomass nodomāja: cik nežēlīgs ir Dievs, kurš piešķir cilvēkam dzīvi lai cik grūtu un tad vienā acumirklī to atņem, nolemjot viņu nebūtībai.

Zēnu no domām izrāva Keita, kas bija piecēlusies no gultas. Meitene iespēra viņam, savilka uzacis un savie­bās. Tomass pielika pirkstu pie lūpām un nočukstēja: -Kuš!

Viņš pameta skatienu uz grīdu, dodot zīmi, ka cenšas noklausīties sarunu, kas norisinās lejas stāvā. Saruna turpinājās. Tajā iesaistījās pat Bīlda un Efrigs. Keita dzir­dēja Rūbenu pieminam viņas vārdu. Dzirnavnieka zemā, samtainā balss bija dzirdama pāri visām citām. Šajā brīdī Tomass izdzirda uz kāpnēm nobūkšķam soļus. Durvis atsprāga vaļā, un istabā iebrāzās Bīlda. Viņš paklupa pret abiem ķermeņiem, kas gulēja uz grīdas starp gultām.

Bīlda sāka smieties savā īpašajā veidā. Tie bija tādi smiekli, kas sākas vēderā un tad ceļas augšup, līdz izplūst pa muti kā vulkāna izvirdums. Saviem gadiem viņš bija liels bērns ar tik lielām rokām kā pieaugušam vīrietim. Bīlda piecēlās kājās un, joprojām smiedamies, satvēra Keitu un Tomasu un pacēla no grīdas.

Mans tēvs lejā vēlas ar jums runāt, zēns teica. Mums ir ciemiņš. Viņš grib jūs redzēt. Viņam ir ziņas par jūsu draugu.

Abi saprata, ka zēns runā par Rafu. Gulēdami viņi bija aizmirsuši par savu draugu. Tagad strauji atgriezās atmiņas par iepriekšējās nakts notikumiem. Tomass palūkojās uz logu. Uzgleznotā koka ietvarā vīdēja melna tumsa. Bija nakts. Viņš juta, ka miera un drošības laiks tuvojas beigām, līdzīgi kā cilvēkam, kurš jūrā izsviests uz klints un kuram tuvojas paisuma vilnis. Zēns zināja, ka viņiem abiem ir jāpamet Bubuļu dzirnavu drošais patvērums, lai stātos pretī Demjurelam.

Bērni negribīgi sekoja Bīldam lejup pa kāpnēm.

Virtuvē mirgoja skaista dzintarkrāsas gaisma. Tā nāca no vairākiem lieliem svečturiem, kas greznoja kamīna malu un loga dzegu. Tomass bažīgi pameta ska­tienu visapkārt. Telpā atradās Rūbens, Izabella, dvīņi un… Džeikobs Kreins.

Kreins sēdēja vistuvāk ugunij, tērpies melnā no gal­vas līdz dubļiem notraipītajiem zābakiem. Viņš paliecās uz priekšu un ar savām šaurajām acīm caururbjošu skatienu nopētīja Tomasu un Keitu. Zēns juta kaklā sakāpjam kamolu baiļu kāksli, kas traucēja norīt siekalas. Viņš zināja, ka Kreins nav tas cilvēks, kurš ielaidīsies sarunās bez būtiska iemesla. Tagad Kreins bija te, viņu priekšā, un, sēdēdams uz ozolkoka krēsla, uzlūkoja viņus kā liels, melns, draudīgs krauklis, kas gatavojas mesties virsū laupījumam un to saplosīt.

Tomass pamāja Kreinam ar galvu, bet Keita centās paslēpties viņa ēnā. Kreins ierunājās pirmais:

Apsēdieties! Man ir ziņas par jūsu draugu, kurš ir nonācis lielās nepatikšanās. Kreins uzsvēra katru vārdu. Izabella piecēlās un atvilka no galda divus krēs­lus Tomasam un Keitai. Bērni apsēdās ar seju pret Kreinu un kamīnu, kurā mirgoja spožas dzirksteles. Tomass pievērsa skatienu sarkanajām liesmām, acīm tverdams katru gaismas drusku.

-   Jūs abi gribat nest, ko nevarat celt, un jūsu draugs ir tikpat kā miris. Kreins saberzēja sasprēgājušās plaukstas. Tas, ko jūs uzsākāt pagājušajā naktī, varēja mani padarīt par ļoti nabadzīgu cilvēku.

-   Mēs nedarījām neko citu, kā tikai mēģinājām iekļūt…