Ēnu pavēlnieks

Pirms viņi paspēja ko iesākt, kājās pielēca zēns, kas bija gulējis kambara stūrī, un iespēra ar baso kāju resnajam vīram pa muguru tā, ka tas novēlās zemē ar galvu samazgu spainī. Resnulis uzrausās kājās un griezās riņķī joprojām ar spaini galvā. Viņš izdvesa apslāpētu kliedzienu un nokratīja spaini.

Puika apmierināti kaut ko noņurdēja, bet tūliņ viņu ķēra sīkā vīreļa rokas belziens, kas lika zēnam griezties pa grīdu kā vilciņam. Puišelis iemuka stūrī, ar rokām cieši aptvēris sānus, un atkal centās uz aukstās akmens grīdas sarauties tik maziņš, cik vien iespējams. Viņš zināja, ka tūliņ pār viņu kā ziemas lietus nāks asu dūru un kāju belzienu birums.

Zēns paskatījās uz Rafu. Gaidītie sitieni nāca ātri un spēcīgi; abi vīri spārdīja un dunkāja puišeli, kas bezpa­līdzīgs gulēja uz grīdas.

-   Pārtrauciet to tūliņ! iekliedzās Rafa tik skaļi, ka sauciens atbalsojās telpā. Ja vēlaties kauties, tad dariet to ar mani. Vai arī jūs spējat cīnīties tikai ar bērniem?

Tievais vīrelis pēdējo reizi iespēra puikam tā, ka tas palēcās no grīdas. Tad abi vīrieši pievērsās Rafam, kurš bija piecēlies kājās un izslējies tik garš, cik vien varēja. Tievais vīrelis paskatījās uz viņu un iesmējās.

-   Mēs mīļuprāt dotu tev mācību, par ko turpmāk padomāt. Nelaime tikai tā, ka mācītājam Demjurelam ir citi plāni. Viņš nevēlas, lai tev no galvas nokristu kaut matiņš. Tāpēc mēs nedrīkstam tevi aiztikt. Vīre­lis uzmeta Rafam draudīgu skatienu. Vismaz pagai­dām ne.

Abi vīri piegāja pie jaunekļa. Resnais sāka šūpot ķēdi, ko turēja rokā. Rafa nolieca galvu, gaidīdams sitienu. Vīrs saķēra viņu aiz rīkles un vēlreiz grūda pret sienu; puiša seja atradās tuvu viņējai. No viņa nāca alus dvaka, un asie bārdas rugāji skrāpēja Rafas maigo vaigu.

-   Klausies, puis, es neko nevēlētos vairāk, kā izžmiegt no tevis dzīvību, bet tev jākļūst par upurjēru, un kungs vēlas, lai tu būtu bez vainas.

Rafa sasprindzināja kakla muskuļus un sajuta spē­cīgās rokas tvērienu, kas labprāt pārtrauktu viņa elpu.

-   Kāpēc jūs aiztiekat bērnu? Vai tāpēc, ka viņš nespēj pretoties? Rafa izdvesa, kad tvēriens kļuva vēl ciešāks.

-   Kāpēc tu tā raizējies par to puiku? Viņš tevi nedzird. Un nevar parunāt. Viņš ir kurlmēms. Pilnīgi bezvērtīgs. Viņu vajadzēja noslīcināt jau tūliņ pēc dzim­šanas. Brīdi padomājis, vīrs pasmaidīja un piebilda: Tāpat… kā… tevi.

To teicis, vīrs palaida Rafu vaļā, un puisis nokrita uz grīdas. Viņš dziļi ievilka elpu, pūlēdamies savaldīt asaras.

-Jūs nesaprotat, ko darāt. Jūs esat kā aitas bez gana. Jūs pat vairs neapjēdzat, kas ir labais, vai ne? Rafa uzmeta skatienu puišelim. Ko viņš jums ir noda­rījis, ka jūs apejaties ar viņu kā ar dzīvnieku?

Resnais vīrs klusēja. Pieliecies viņš izvilka no jostas lielu, garu nazi un iegrūda Rafu ar seju salmos. Ar ātru griezienu viņš atbrīvoja Rafas rokas no saitēm. Abi vīrieši satvēra jaunekli un piecēla kājās. Viņi uzlika katrai rokai važas un ar āmuru aizkniedēja tās. Tievais vīrelis turēja ķēdi.

-    Nāc nu, manu jēriņ! Iepazīsties ar citiem upurjēriem. Mēs paņemsim līdzi arī tavu mazo draugu, lai jūs varat rakt slānekli kopā. Tad redzēsim, cik ļoti jūs viens otru mīlat.

Viņš izveda Rafu no kambara un veda lejā pa akmens kāpnēm. Resnulis sekoja, aiz matiem vilkdams līdzi mazo zēnu. Viņi kopā izsteberēja no mājas un nokļuva ārā gaišā pēcpusdienā. Raktuves bija kā mazs ciems. Tās atradās divsimt pēdu zemāk par mācītājmuižu uz plakana zemes laukumiņa starp jūru un klinti bieza meža ielokā. Rietumpusē virs apvāršņa pacēlās divējas jau izstrādātas akmeņlauztuves. Iepriekšējo gadsimtu laikā tūkstošiem čūlojošu roku bija izcirtušas no tām visu alaunu. Tās slējās uz skaistās ielejas fona kā divas milzīgas čulgas uz zemes ādas. Šīs netīri sarkanās rētas neiederējās maigi zaļajā ainavā ar brūnajiem, kokiem klātajiem kalniem. Gaiss bija pilns ar bieziem dūmiem, kas cēlās no gruzdošajiem alauna uzkalniem. Tie sajau­cās ar spēcīgo sasmakuša urīna, svilstošu jūraszāļu un sēra smaku.

Rafa vēroja postījumus, kas nodarīti zemei. Norau­goties uz netīrajām ogļraču mājelēm ar salauztajiem logiem un dubļainajām sienām, viņā modās dusmas. Visapkārt viss bija netīrs un izpostīts.

Augstu virs galvas akmeņlauztuvēs klaudzēja cēr­tes, nemitīgi atgādinot par visas šīs postažas cēloni. Kad abi vīri vilka jaunekli lejup pa dubļaino taku, viņš spēja domāt tikai par Demjurela alkatību.

Aukstais gaiss ieurbās ādā, pastiprinot sāpes plecā. Rafa nezināja, kas izraisa šīs svelošās sāpes, bet sajuta tās līdz kaulam. Vīrietis parāva ķēdi straujāk, gandrīz nogāžot Rafu no kājām. Viņš ieskatījās puisim acīs. Par atbildi Rafa pasmaidīja, bet pretī saņēma nicinājuma pilnu skatienu.

Māju rindas galā atradās liela trīsstāvu akmens ēka ar pelēku slānekļa jumtu. Tā bija tumša un atbaidoša; augšstāva logi bija nokrāsoti melni. Pie izbalējušajām zaļajām ārdurvīm mētājās ēdienu paliekas. Tās knābāja divas tuklas vārnas, kas negribīgi pacēlās spārnos, kad tuvojās cilvēki.