Ēnu pavēlnieks

Durvis atsprāga vaļā. Istabā ienāca Demjurels un piegāja pie galda. Viņš apsēdās krēslā un uzlika tievās, garās kājas uz galda. Savilcis ciešāk zīda rītasvārkus, mācītājs paraustīja plecus. Ieradās Bīdls un kā paklau­sīgs suns nostājās viņam blakus, gaidīdams rīkojumus. Kalpa zābakus vēl klāja iepriekšējās nakts dubļi, un, nepacietīgi gaidīdams, viņš bružāja netīros pirkstus.

-   Tu viņus nenoķēri, Bīdl. Tagad mēs tā arī neuzzi­nāsim, kas tie bija.

-   Un kāpēc viņi bija ieradušies, Bīdls piebilda.

-   Tieši otrādi tas mums ir skaidrs. Viņi bija ieradu­šies pēc keruvima. Tie vēlējās nozagt manu mazo zelta eņģeli. Demjurels paberzēja zodu un palūkojās apkārt. Gan jau viņi to mēģinās vēlreiz, tāpēc mums jāatklāj, kas tie tādi ir un kas viņus sūtījis. Viņš iespēra ar kāju pa galdu, tā ka papīri pašķīda pa grīdu.

-   Kur lai viņus meklē? Mēs jau meklējām visu nakti, bet nevienu neatradām, Bīdls runāja, cenzdamies salasīt papīrus.

-   Viņus nebūs grūti atrast. Nevienam nevajadzētu zināt, kas mums te ir, ja vien tu atkal neesi izmul­dējies. Demjurels, savilcis uzacis, uzmeta Bīdlam apsūdzošu skatienu. Dzēruma runas var maksāt tev dzīvību. Tas, kas mums pieder, ir jānosargā, un šim nolūkam var arī ziedot kāda maza cilvēciņa dzīvību.

Bīdls acīm redzami norija siekalas. Viņš zināja, ka Demjurels nerunā tukšu: viņš nešauboties nogalinās savu kalpu, izmantojot jebkurus līdzekļus.

-Atnes pareģu bļodu. Varbūt Pirateons mums pa­teiks, kas darāms. Demjurels nocēla kājas no galda, pie­cēlās no krēsla un atrotīja piedurknes. Bīdls piegāja pie mazā galdiņa un izņēma no atvilktnes melnu maisu. No tā viņš izvilka zaļu porcelāna bļodu, izrotātu ar čūs­kām, kas bija saritinājušās ap trauka pamatni un vijās augšup līdz tā malām, un nolika to uz galda. Demjurels izņēma no galda augšējās atvilktnes kristāla pudeli ar skaidru šķidrumu un ielēja to bļodā. Tad viņš paskatī­jās uz Bīdlu.

-Asinis, Bīdl. Mums nepieciešamas asinis. Bīdla skatiens bezmērķīgi klīda pa telpu un tad satraukti apstājās pie Demjurela.

-   Tavas asinis, Bīdl. Man vajadzīgas tavas asinis. Mācītājs pamāja, lai kalps pienāk tuvāk.

-   Bet man pietiek asiņu tikai sev pašam lieku man nav, es izžūšu. Bīdls lūdzoši atkāpās no Demjurela.

Mācītājs izņēma no atvilktnes nelielu nazīti un snie­dzās uz Bīdla pusi.

-   Man jau nav vajadzīgs pilns spainis, bet tikai piliens. Apsolu, ka tev nesāpēs.

Demjurels strauji saķēra Bīdlu aiz rokas, pievilka pie galda un, turēdams tā roku virs bļodas, ar asmens aso galu iedūra Bīdlam īkšķī. Viņš iespieda bļodā divas lielas asins lāses un ar nazi iemaisīja tās ūdenī. Pār­steigtais Bīdls atlēca nost no galda un iebrēcās kā ūpis. Viņš iebāza īkšķi mutē un sūkāja ievainojumu, izskatī­damies kā liels bērns.

-   Jūs melojāt! Man sāpēja! Un jūs paņēmāt visas manas asinis! kalps brēca, turēdams īkšķi mutē.

-   Panāc šurp, draudziņ, un paskaties ūdenī!

Demjurels uzlika plaukstas virs mutuļojošā ūdens.

Aizvēris acis, viņš sāka runāt gluži ne savā balsī.

-   Pirateon-Kaikos-Teon-Anetean!

Kad viņš bija izrunājis šos vārdus, ūdens vērtās melns un sāka virpuļot kā bļodā notverta vētra. Parādi man, Pirateon, tumsas kungs, no augšienes, parādi man! Pēc šiem vārdiem ūdens bļodā kļuva tumši sudrabots un sasala kā biezs ledus. Tā atspulgā Bīdls ieraudzīja kādu ēku, nelielu lauku māju, kas atradās mežmalā pie ūdens.

-   Paskaties, Bīdl, lūk, kur viņi ir vai vismaz būs. Vai pazīsti šo vietu?

-   Tā ir dzirnavnieka māja, kur dzīvo bubuļi. Kalps vēlreiz ieskatījās bļodā. Tas ir divu stundu gājiena attālumā. Kā to šeit var redzēt? Bīdls pēkšņi nodre­bēja. v

-   Šī burvestība nāk no Pirateona. Esmu zaudējis tik daudz gadu, iedams pa nepareizo ceļu. Es ļoti centos saprast visu, ko man mācīja bērnībā, bet galu galā izrā­dījās, ka tam visam nav jēgas. Tajā nebija ne varas, ne slavas, tikai tukši vārdi. Es vēlējos, lai Dievs dod man vienu zīmi. Tikai man vienam. Kā pārvērst ūdeni vīnā? Bet es neko neguvu. Man mācīja mīlēt savu tuvāku kā sevi pašu un mīlēt Dievu no visas sirds. Bet kā var mīlēt to, kas ir nostājies pretī pasaules īstenajam valdnie­kam? Kā var mīlēt kādu citu, ja nemīli pats sevi?

Izdzirdis šos vārdus, Bīdls palika kā uz mutes sists. Demjurels turpināja runāt, raudzīdamies laukā pa logu.

-   Kādu dienu tu mani sapratīsi, bet šī mazā asins un ūdens zīme man pavēstīja, kur viņi ir, un es viņus apturēšu. Šajā pasaulē pastāv tikai viens, kā dēļ ir vērts mirt, un tā ir vara. Vara pār cilvēkiem, vara pār dabas elementiem, un visbeidzot spēja būt Dievam. Ar šī keruvima palīdzību es varēšu valdīt pār elementiem. Kad iegūšu tos abus, izmainīšu pasauli un panākšu Dieva nāvi. Šoreiz viņš tiks pienaglots pie koka uz visiem laikiem.

Demjurels smagi iebelza ar dūri pa galdu. Ūdens bļodā uzvilnīja. Tas vairs nebija ledus, kurā atspoguļojās mājas vīzija. Mācītājs iemērca ūdenī pirkstus, sakrus­tojot tos pentagrammas formā, un atspulgs pagaisa. Tad viņš uzšļakstīja pēdējās ūdens lāses Bīdlam. Pēkšņi Demjurels pavērās uz jūrnieka lādi. Viņš nodrebēja un atkal ierunājās tumšajā balsī: