Ēnu pavēlnieks

Viņi gribēs turpināt, ko uzsākuši. Mums jālūdz par viņiem Dievs. Ja šie bērni nonākuši konfliktā ar mācītāju, viņiem būs nepieciešama debesu palīdzība. Rūbens saņēma Izabellas roku. Noglabāsim pistoli un zobenu. Kad viņi pamodīsies, palūkosimies, ko viņi vēlas darīt. Šonakt atgriežas Džeikobs Kreins; pirms viņa ierašanās ciemiņiem ir jābūt prom.

7 Dagda Sarapuks

Mācītājmuiža vienmēr ir bijusi noslēpumaina vieta. Pat gaišākajā rudens rītā neatstāja sajūta, ka tās ejās slēpjas tumsa. Ēkai piemita savāds, raupjš skaistums, un tā izskatījās kā izcirsta klinšainajā ze­mesragā, kas slējās augstu virs līča.

Demjurels bija kļuvis par Torpas vikāru krāpša­nās ceļā. Pirms daudziem gadiem viņš bija viesojies pie mācītāja Dagdas Sarapuka. Tolaik Demjurels bija ceļojošs mācītājs, kas pelnīja sev iztiku, par penijiem noturot sprediķi no siena kaudzes, ratiem vai kādā citā vietā, kur nu izdevās savākt draudzi. Brīdī, kad Dem­jurels pirmo reizi nostājās šīs klintsgala mācītājmuižas dārzā un pāri trim jūdzēm nolūkojās uz Beitaunu, viņu savaldzināja šīs mājas burvība un skaistums. Līcī viļņi sitās pret klintīm, tālumā rītausma iekrāsoja viršu lau­kus, un kā krāšņs, zaļš paklājs jūdzēm tālu visapkārt pletās kalni. Demjurels saprata, ka nekad vairs nespēs šo vietu atstāt. Lai kas arī notiktu, viņam bija jākļūst par īpašnieku katram šīs mācītājmuižas akmenim, katram zāles stiebram. Stāvot uz cietokšņa mūra izrobojumiem, kas pacēlās virs jūras, mācītāju pārņēma pēkšņa alkatība.

Tumsa un iekāre pārmāca viņā gaismu un žēlsir­dību. Vienā acumirklī Demjurels bija mainījies. Katrs mazumiņš labestības, katrs piliens līdzjūtības un katra kripatiņa prieka pēkšņi viņā pazuda. Šajā brīdī visa labā vietā stājās ļaunums.

Pirmajā vakarā, kad Demjurels viesojās pie mācītāja Sarapuka, viņš pierunāja namatēvu, kurš bija izdzē­ris krietni par daudz vīna, noslēgt derības. To likme bija viss Sarapuka īpašums, un derību iznākums bija atkarīgs no divu tarakānu skriešanas sacīkšu rezul­tāta. Sacīkstes notika uz lielā virtuves galda. Sarapuks izvēlējās lielāko un resnāko tarakānu, kādu vien varēja atrast. Turpretī Demjurels no lielā bara, kas skraidīja pa akmens grīdu, paņēma niecīgāko eksemplāru; tas bija vienīgais, kuru viņš spēja satvert ar saviem pirkstiem, kas bija kļuvuši stīvi no vīna dzeršanas. Šie miniatū­rie radījumi tika novietoti viens otram blakus, un par sacīkšu sākuma zīmi Sarapuks nometa uz galda savu kabatlakatu. Demjurels aizvēra acis un sāka skaitīt lūgšanas. Pirmoreiz mūžā viņš sajuta spēku, kas nāca no ārienes. Mācītājam šķita, ka viņš nav viens, ka viņa ķermenis pieder vēl kādam. Demjurels sajutās kā Dievs, kam pakļaujas visi elementi zeme, vējš un uguns.

Sev par pārsteigumu, Demjurels redzēja, ka viņa noliesējušais, garkājainais tarakāns uzbrūk resnajam pretiniekam, nokož tam galvu un pamet kā tādu otrādi apvērstu seškājainu, melnu apakštasi. Tad uzvarētājs gāzelēdamies aizsteberēja līdz galda otram galam, iegūstot Demjurelam mācītājmuižu un visu plašo īpa­šumu, kas stiepās, cik tālu vien sniedzās skatiens. Apjē­dzis savu stulbumu, Sarapuks sāka šņukstēt. Viņš bija zaudējis itin visu. Demjurels pielēca kājās, pacēlis gaisā tarakānu uzvarētāju.

-   Slava tev, mans mazais, melnais briesmoni! viņš sauca, lēkādams pa virtuvi un vicinādamies ar rokām, tad sabruka uz galda. Pēc mirkļa Demjurelu atkal pār­ņēma spēcīga alkatība. Viņš paskatījās uz Sarapuku un iesmējās. Un tu, mans muļķa draugs, līdz rītam pazūdi no šejienes.

Demjurels paliecās uz Sarapuka pusi, turot izstiep­tajā rokā tarakānu.

-   Vai vēlies izmēģināt veiksmi vēlreiz? Ņem to! Tev par prieku varam sacensties vēlreiz, pārsvars ir tavā pusē, viņš izsmējīgi noteica.

Sarapuks spalgi iekliedzās, viņam acīs saskrēja asa­ras un lūpas sāka drebēt. Viņš pastiepa trīcošo roku pēc kukaiņa. Demjurels no jauna saķēra tarakānu un strauji saspieda, ar baudu noklausīdamies, kā pirkstos sašķīst tā cietā čaula.

Tās nakts notikumi norisinājās pirms divdesmit pie­ciem gadiem, bet kopš tā laika Demjurela sirds ar katru gadu bija kļuvusi tikai ļaunāka.

Rafa paslēpās drēgnajā mācītājmuižas pagrabā starp tur noglabātajiem āboliem, kas bija salikti uz koka paplātēm un pārklāti ar maisaudeklu. Viņš bija iespraucies starp divām kastēm un apsedzies ar drēbi, kas oda pēc muskusa. Puisis tur slēpās jau vairākas stundas, cenzdamies elpot tik klusu, cik vien iespējams, lai viņu neatrastu. Gandrīz pilnīgā tumsā viņš no savas slēptuves dzirdēja, kā Demjurels un Bīdls viņu meklē. Pēc vairākām stundām aizcirtās metāla durvis, kas veda no pagraba uz tuneli, un Rafa dzirdēja, kā abi viņa vajātāji lādas par to, ka nav jaunos iebrucējus notvēruši.