Ēnu pavēlnieks

Pēkšņi pie ārdurvīm sacēlās liels tracis. Varēja dzir­dēt, kā vistas kladzinādamas skraida pa dārzu, teļš skaļi mauj un bada klūgu žogu. Ozolkoka durvis atsprāga vaļā, un šķita, it kā mājā būtu iebrāzusies piepeša vētra. Rūbens pielēca no krēsla un izpleta rokas, saukdams: "Izabella, Izabella!" Viņš paņēma no sievas lielo grozu, ko vina nesa vienā rokā. Par šo dīvaino sasveicināšanās veidu Tomass un Keita gandrīz sāka smieties.

-   Izabella, mums ir ciemiņi. Šī ir Keita, un tas ir Tomass. Viņi bija apmaldījušies mežā un atnākuši šurp. Viņš pamāja ar roku. Es viņus pabaroju un aicināju, lai sasildās. Rūbens runāja aizrautīgi un izskatījās bezgala laimīgs, atkal ieraugot sievu. Viņa acis mir­dzēja un viss ķermenis bija tik pārpilns ar prieku, ka šķita viņš pārsprāgs, ja nevarēs to paust skaļi. Vīrietis pastiepa rokas, un abi cieši apskāvās, turklāt Rūbens pat pacēla sievu.

Tomass ievēroja, ka Rūbena labajai rokai ir seši pirk­sti. Viņš neticīgi saskaitīja savus pirkstus, domādams, ka ir kļūdījies. Taču nē. Viņam bija pieci pirksti, bet Rūbenam seši. Tomass paskatījās uz Keitu varbūt arī viņa ir to pamanījusi. Meitene raudzījās grīdā, nevē­lēdamās redzēt sirsnīgās sasveicināšanās ainu. Tomass saprata, ka arī Keita nekad nav redzējusi tādu mīlestī­bas izpausmi.

Zēns iedomājās par saviem vecākiem. Viņa tēvs vienmēr bija jūrā, un, kad atgriezās, ceļš ikreiz ievir­zījās "Delfīnā", "Vecajā jūrniekā" vai "Vardes galvā". Ienācis viņu mazajā, šaurajā, nekārtīgajā mājelē, tēvs paplikšķināja Tomasam pa galvu, it kā viņš būtu mazs šunelis, un tad, apsēdies krēslā pie uguns, iekrita dziļā džina dzērāja miegā.

Rūbens un Izabella beidza apskauties un pievēr­sās Tomasam un Keitai. Izabella bija gara auguma, ne collu mazāka par Rūbenu, un atšķīrās no visām citām sievietēm, kuras bērni bija redzējuši agrāk. Viņai bija gara, zaļa kleita ar baltu priekšautu un melns ūdens­necaurlaidīgas kokvilnas mētelis. Garie mati vizēja kā tīrs sudrabs; katra šķipsna mirgoja kā zirnekļa tīkla pavediens ziemas salā. No garajām darba stundām ārā Izabellas āda bija kļuvusi tumšbrūna, ap acīm un muti bija ievilkušās smieklu grumbiņas, tomēr viņas vecumu

Tomass nespēja noteikt. Izabella un Rūbens stāvēja kopā, un viņus ieskāva saules stari, kas spraucās iekšā pa mazo līča puses lodziņu.

Izabella uzlūkoja Keitu. Izskatās, ka tu šajās drē­bēs esi dzīvojusi jau ilgu laiku. Nāc man līdzi, samek­lēšu tev kādu siltu apģērba gabalu.

Sieviete saņēma Keitu aiz rokas un veda augšā pa kāpnēm. Mājas mazie izmēri bija maldinoši. Tomass ievēroja, ka tajā ir divējas kāpnes, kas no virtuves veda uz atsevišķām augšstāva daļām.

Rūbens palūkojās uz Tomasu. Šī jums ir bijusi gara nakts, turklāt mežā.

Tomass juta, ka nevajag atbildēt neapdomāti.

-    Esmu pie tā pieradis. Nu jau krietnu laiku dzīvoju ārā. Viņš apklusa un pavērsa skatienu pret logu. Zēns juta, ka lūpas sāk trīcēt un kaklā sakāpj asaras. Viņš dziļi ievilka elpu un savilka dūres.

-   Mans tēvs ir miris, māte slimnīcā. Tomass pa­stiepa rokas pret uguni.

-   Tas ir skumji. Rūbens mirkli padomāja, tad teica: Šķiet, esmu dzirdējis par tevi. Tu droši vien esi tas puisis no Beitaunas. Man par tevi ir stāstījuši brīvtirgotāji. Esmu dzirdējis, ka tu esot liels kauslis. Redzot, cik Tomass noskumis, Rūbens iesmējās, cenzdamies izvilināt smaidu arī no zēna. Kas tevi atvedis uz mežu? Man šķita, ka tu esi jūras zēns.

-   Draugs, zēns noteica un apklusa. Es tikos ar draugu.

-   Un tavs draugs vēl aizvien atrodas mežā? Rūbens piestūma savu krēslu tuvāk Tomasam un paliecās pie zēna. Šī ir bīstama vieta. Nekad nevar zināt, kādās nepatikšanās nonāksi. Nejau tikai kontrabandisti var tumsā pārgriezt tev rīkli.

Tomass sajuta uz sejas Rūbena elpu. Dzirnavnieks paberzēja bārdu.

-   Pastāsti, Tomas, ko jūs pagājšnakt redzējāt, viņš nočukstēja.

-    Mēs nevienu neredzējām. Es nekad neskatos uz to, ko nevajadzētu redzēt. Kad garām iet kontraban­disti, esmu iemācījies īstajā brīdī aizgriezties un iet tālāk pa citu ceļu. Es vispār nevienu neesmu redzē­jis. Zēns atslējās krēslā, cenzdamies atrauties tālāk no Rūbena.

-   Labi. Dažkārt ir labāk nevienu neredzēt un neko nedzirdēt, sevišķi Bubuļu dzirnavās. Muitas ierēdnis nekad nav mūs apciemojis, un es ceru, ka to arī nedarīs, Tomasa jaunskungs.

Šajā brīdī norībēja kāpnes. No augšstāva atska­nēja cīniņa troksnis, un grīda nodrebēja. No virtuves griestiem nobira putekļi. Tad grīda nobūkšķēja un atskanēja skaļš brēciens, kam drīz vien sekoja trauku škinda.

Rūbens palūkojās uz Tomasu. Mani zēni pamodu­šies. Pēc mirkļa viņi būs lejā.

Cīņas troksnis tuvojās. Pa kāpnēm lejup vēlās divu puišeļu mudžeklis. Abi vēl bija naktstērpos. Cenzda­mies nonākt lejā, viņi dunkāja un spārdīja gaisu un viens otru un izkliedza skaļus draudus.

-   Nāc lejā, citādi es tev izvilkšu pa nāsīm laukā sma­dzenes -ja tev tādas vispār ir! kliedza Bīlda.

-   Tu nu gan esi jocīgs! Labi, pasmiesimies par to! Efrigs atbildei iedunkāja brāli.