Ēnu pavēlnieks

Bubuļu dzirnavas atradās blakus nelielai upītei jau simt gadu. To rupji celtās trīsstāvu akmens sienas balstīja sarkanu dakstiņu jumtu, kas vietām bija klāts ar zaļu sūnu. Čīkstēdams griezās lielais koka dzirnavu rats. Tas kūla ūdeni, kā žēlodamies par smago darbu. Rats griezās bez mitas, kuldams straumes ūdeņus. Šajā vietā bija manāma spēcīga svaigi maltu miltu, lopu barī­bas un kūpinātas gaļas smarža. Katram no divdesmit nama fasādes logiem rāmja stūrī bija izgrebta dīvaina maza vardīte. Austošajā rīta gaismā atspoguļodami zel­tītos saules starus, logi izskatījās pēc daudziem lieliem kvadrātveida zelta šķīvjiem, kas piekārti pie sienas.

Otrpus upītei, augstāk krastā un tālāk no ūdens, atradās neliela akmens dzīvojamā māja. Tai vienā pusē bija mazs sakņu dārziņš, un pa zemi rušinājās dažas vistas. Liels, trekns teļš stāvēja, piespiedis purnu pie zemā klūgu žoga, kas viņu sargāja. Mājas durvis bija tik mazas, ka pieaugušam vīrietim vajadzēja pieliekties, lai pa tām ieietu. Tās bija izgatavotas no masīva ozolkoka.

Tumšais, zarainais, laika iedarbībai pakļautais koks veidoja īpatnēju rakstu, kurā varēja saskatīt dažādas kontūras.

Bubuļu dzirnavas izskatījās vilinošas un draudzī­gas, un dūmu mutulis liecināja, ka mājā kuras aici­noša uguns. Skaidrajā rīta gaismā tā vedināja Keitu un Tomasu drošībā. Viņi dzirdēja, ka iekšā kāds vīrs dzied. Tā bija dziesma par jūru, stāsts par piedzīvojumiem un lielu lomu.

Vīrs dziedāja ar izteiktu balss modulāciju un spēcīgu ārzemju akcentu. Izklausījās, it kā viņš būtu smagi saaukstējies. Melodija cēlās un grima kā paisuma un bēguma viļņi. Palaikam vīrs pārstāja dziedāt, tad atkal drīz vien atsāka, jaucot vārdus un atkārtojot tos neīstajā vietā un laikā. Visādā ziņā dziedātājs nevarēja noturēt melodiju, un brīžiem to pārtrauca spalgi smiekli, it kā viņš censtos sasmīdināt pats sevi.

Tomass un Keita dzirdēja, kā dziedātājs ar koka karoti sit ritmu pa kastroli. Rīta klusumā ielauzās skaļa šķindoņa; vistas un teļš saspiedās tuvāk durvīm, it kā gaidītu parādāmies saimnieku.

Noklaudzēja aizšaujamais, ozolkoka durvis atsprāga vaļā, un no iekšienes atskanēja skaļš uzsauciens. Pēc tam kastroļa saturs tika izsviests dārzā. Vistas cīnījās ar teļu par barību. Teļš nošņaukājās un iebāza degunu graudu, maizes un piena maisījumā, bet vistas lēca viņam uz muguras un galvas un knāba degunā, lai viņš vācas nost no ceļa.

Vīrietis nepamanīja Tomasu un Keitu, kuri stāvēja pie žoga. Viņš izkasīja no kastroļa vistu barības palie­kas un, iegājis mājā un aizvēris aiz sevis durvis, atkal sāka dziedāt. Tomass piegāja pie durvīm un trīs reizes pieklauvēja pie tumšā koka. Atbildes nebija. Tomass klauvēja vēlreiz, šoreiz bungojot pa durvīm ar dūri.

-   Sveicināti! Vai jums nebūtu mazliet maizes? viņš nokliedza.

Atvērās kāds mazs lodziņš ēkas vienā pusē, un parā­dījās vīrieša deguns, kas ošņāja gaisu.

-   Raizes? Kas sagādā raizes? viņš jautāja zemā, aizsmakušā balsī.

-   Nav nekādu raižu, Keita atkliedza. Vai jūs, lūdzu, nevarētu mums iedot nedaudz maizes?

Vīrietis paskatījās caur sīkrūtoto logu un uzmanīgi nopētīja katru viņu vaibstu.

-   Labi, ja jūs gribat maizi, tad to arī dabūsiet. Dzir­navās jau vienmēr atradīsies maize un cepta vēršgaļa. Vai nevēlaties arī tēju?

Logs aizcirtās, un atvērās durvis. Vīrietis stāvēja un skatījās uz Tomasu un Keitu. Viņi bija notriepušies ar dubļiem un papardēm. Vīrs nevarēja nepamanīt Keitas bažīgo skatienu. Tomass ātri paslēpa varigala zobenu pie klūgu žoga.

-   Nāciet, nāciet iekšā! Jūs taču nevarat stāvēt visu dienu uz sliekšņa. Nāciet iekšā un sasildieties pie uguns!

Tad viņš ātri aizveda bērnus uz lielo virtuvi. Tā bija kārtīga un tīra; pie tālākās sienas vīdēja melns pavards. Pie uguns stāvēja divi ādas krēsli, un vienam uz paroča karājās žāvēšanai noliktas bikses. Pavardā dega kūdra, izgaismojot visu telpu ar siltu, oranžu mirdzumu un izplatot mājā dūmakainu auglīgas zemes aromātu. Bija jūtama arī spēcīga salda rauga, augļu kūkas un svaigi ceptas maizes smarža, kas Tomasam atgādināja mātes gatavošanos Ziemassvētkiem. Telpa bija gara un zema, ar tumšām sijām griestos un baltu sienu apmetumu.

Virs galvas pie vienas no sijām bija pakārti divi beigti fazāni; to sarkanās, brūnās un zeltītās spalvas uztvēra saules starus, kas iespīdēja caur logu. Līdzās fazāniem karājās liels, apkaltis sālītas vēršgaļas gabals, kas izskatījās kā klāts ar biezu, brūnu vaska kārtu.

-   Apsēdieties! Jūs abi izskatāties tā, it kā būtu pavadījuši nakti ārā. Ko jūs šeit darāt tik agrā rītā? Vīrietis apklusa un aizlika roku priekšā mutei. Cik nepieklājīgi no manas puses! Esmu Rūbens Veifūts, dzirnavnieks, un šī ir mana māja. Laipni lūdzu! Lai apliecinātu draudzīgumu, viņš pacēla rokas.

Rūbens Veifūts bija pamatīgas miesas būves vīrs kā vērsis. Viņam bija spēcīgi apakšdelmi un plati pleci. Rokas bija tik lielas kā ogļu liekšķeres, tomēr viņš tās turēja vāri, uzmanīgi. Par spīti izmēriem, viņš nebija lempīgs vīrs. Apkārt viss bija tīrs un kārtīgs.