Ēnu pavēlnieks

Tomass nešaubīdamies pastiepa roku un, paņēmis no Azrubela zobenu, cieši satvēra tā rokturi. Pēkšņi telpa iegrima tumsā. Tomass sajuta, ka strauji kļūst vēsāks, jo apkārt pūta auksts vējš. Viņš neko vairs neredzēja, kaut acis izmisīgi meklēja kaut sīkāko gaismas stariņu. Zēns stāvēja pilnīgā tumsā… pilnīgā klusumā.

Tad viņš sadzirdēja čukstus. Sākumā izklausījās, it kā telpas tālākajā stūrī grabinātos žurkas. Pēc tam Tomass saklausīja jaunas balsis, smiešanos un ķircināšanos. Viņš sadzirdēja bērna šņukstēšanu, kas melnajā tumsā izplūda nebeidzamās raudās.

Tomass ļoti lēni sāka virzīties uz priekšu. Basās kājas sajuta akmens grīdas mitrumu. Visapkārt ska­nēja steidzīgi soļi un skrabināšanās pa grīdu pazīs­tamā skaņa, kāda rodas, žurku garajām astēm švīkstot pa putekļiem. Visapkārt manīja žurkas.

Uzmanīgi sperdams soļus, Tomass juta zem kājām siltu, valgu vilnu. Tā veidoja dzīvu grīdu, pa kuru zēns pūlējās tikt uz priekšu. Pie katra soļa žurkas strauji pajuka, lēkdamas pāri viņa basajām kājām, ķerdamās pie potītēm un kozdamas. Tas bija ļaunākais murgs, kādu Tomass varēja iedomāties. Čuksti visapkārt kļuva skaļāki. Taču viņš nevienu neredzēja, tikai dzirdēja zemas balsis, kas šņukstēdamas nemitīgi sauca pēc palīdzības. Tumsā kāda roka aizskāra Tomasa seju, cita saķēra viņu aiz kājas, vēl citas raustīja aiz matiem. Vēderā sagriezās saltas bailes. No šīm bailēm mute izkalta un lūpas sāka drebēt. Bailes lika zēnam sarau­ties čokurā un atņēma locekļiem spēku.

Tomass izdzirda uzšvirkstam posu, un tālumā parā­dījās sveces gaisma. Viņš izrāvās un lēnām soļoja uz priekšu, turēdams sev priekšā zobenu. Tam nebija svara, un pat šajā melnajā tumsā tas ēteriski mirdzēja kā zeltīta rītausma vistumšākajā naktī. Zēns ierau­dzīja, ka sveci tur rokā kāds sakņupis radījums.

-   Kas tu esi? Tomass uzsauca, bet atbildes nebija. Kas tu esi? Dusmās viņš iebelza ar zobenu pa akmens grīdu. Kambaris sāka drebēt kā zemestrīcē, un Tomass nenoturējās kājās.

Akmens grīda pavērās, un plaisā parādījās baznī­cas kanceles tumšais koks. Tā pacēlās cauri akmeņiem Tomasam tieši virs galvas. No vienīgās pamatīgās sveces, kura atradās uz kanceles, lēnām pilēja vasks un tecēja uz akmens grīdas sešas pēdas zemāk. Kancelē stāvēja Demjurels. Viņš paskatījās uz Tomasu un sāka runāt:

-   Es iekarošu debesis un būšu varenāks par Dievu. Es spriedīšu zemei pastaro tiesu. Būšu augstāk par vis­augstākajiem mākoņiem. Es būšu visaugstākais. Mani dievinās visa pasaule. Demjurels sāka smieties un smējās, smējās…

Tomass paskatījās uz kanceles pamatni. Keita un Rafa bija piesieti pie tās ar resnām virvēm, kas atgādi­nāja slaidu čūsku rituli. Katra glumā virve kustējās un vijās ap viņu kājām un rokām, saistot gūstekņus arvien ciešāk pie kanceles. Tomass pagājās uz priekšu un cirta ar zobenu pa kanceli. Tā saplīsa druskās kā melns stikls, un pa visu telpas grīdu izšķīda asi kristāla gabali.

Demjurels nokrita zemē, un viņu nekavējoties ielenca vairākas melnas lapsas, kas izlēca no tumsas un metās sargāt savu saimnieku.

-   Nāc šurp, puika! Gribi cīnīties? Pasper kaut soli uz manu pusi, ja uzdrošinies! Demjurels ķircināja Toma­su, un lapsas slienājoties un rejot pievienojās viņam.

Tomass paspēra soli uz priekšu un pacēla zobenu, tēmēdams Demjurelam galvā. Piepeši akmens sāka sairt smiltīs. Zēnam zem kājām pavērās plaisa, un viņš krita.

-   Tomas! Keita pamodusies ieraudzīja, ka no tumšā meža iznāk un pār viņiem noliecas varigals. Tas pacēla roku, lai cirstu Tomasam ar savu zobenu. Nē! Keita iekliedzās, pamanījusi varigala sarkanās acis, kas spoži kvēloja rītausmas blāvajā gaismā.

Kliedziens izrāva Tomasu no sapņa atpakaļ īstenībā. Neko nedomājot, viņš sita pretī, un zobeni sacirtās tikai dažas collas[4] virs viņa galvas.

-   Bēdz, Keita! Uz dzirnavām! Keita pielēca kājās un traucās pa taku lejup no kalna. Varigals cirta Tomasam vēlreiz, bet zēns atlēca malā un zobens ietriecās koka stumbrā. Vareno ozolu pārklāja sarma, katrs zars vienā mirklī apvilkās ar koši baltu ledu. Varigals pūlē­jās izvilkt zobenu, un Tomass, izmantodams iespēju, iecirta viņam kājā un metās bēgt pakaļ Keitai.

Viņš skrēja, cik ātri vien spēja, un pēc pusjūdzes ieraudzīja meiteni uz takas, kura veda uz Bubuļu dzir­navām. Tikko plaukstošajā rītausmā pasaule izskatījās pelēka. Šis bija laiks bez ēnām bezkrāsaina pustumsa. Tomass pavērās apkārt. Neviens viņam nesekoja. Zēns dusmojās uz sevi par to, ka bija aizmidzis un tāpēc viņus vēlreiz pārsteidzis baisais radījums, un par to, ka viņu atkal izglābusi Keita.

-   Ei, Keita! Tomass viņai uzsauca. Pagaidi mani, es nevaru tik ātri paskriet, viņš izdvesa, cenzdamies panākt, lai meitene apstājas.

-   Tu skrietu ātrāk, ja zinātu, ka tev seko pats nela­bais, Keita atcirta un turpināja skriet pa taku, kas veda uz dzirnavām.

-   Tas arī ir nelabais, Keita. Bet viņš mūs nenoķers. Tomass satvēra draudzeni aiz pleca. Apstājies! Mums ir jāaprunājas.

-   Katru reizi, kad es ar tevi runāju, kāds mēģina mani nogalināt.