Ēnu pavēlnieks

-   Es esmu tavs Kungs. Vai tad neesi par mani neko dzirdējis? Vai nepazīsti manu balsi?

-   Mūsu kungs ir resns, alkatīgs un traks, Tomass atteica. Viņš nekad nesarunātos ar tādu zagli kā es. Tu nevari būt mans kungs. Zēns joprojām stāvēja, nodūris acis, jo nespēja pacelt skatienu uz svešo vīru.

-    Es esmu Kungs, bet nevaldu pār pasauli. Tev tikai jātic man, Tomas, un es varēšu būt tavs Kungs. Viņš maigi pieskārās zēna pierei.

-   Kā gan es varu tev neticēt, ja tu stāvi manā priekšā? Esmu tevi redzējis pats savām acīm. Es nekad nešaubī­šos par to, ko esmu redzējis.

-   Vai tu tici tikai tam, ko spēj saskatīt? Dzīvē pastāv daudz kas vairāk par to, ko pavēsta acis. Es pazīstu tevi jau kopš brīža, kad tu tiki ieņemts mātes klēpī. Es noliku tev priekšā visas tavas dienas, vēl pirms bija sācies tavs laiks.

Vīrietis paskatījās uz Tomasu un pasmaidīja.

-   Tev jātic arī tam, ko neredzi, bet ne visam ir jāseko. Ir viegli man ticēt, kad stāvu tavā priekšā. Bet kam tu ticēsi, kad atgriezīsies savā pasaulē? Kam ticēsi, kad mani neredzēsi? Kungs uzlika Tomasam roku uz pleca.

-   Es ticēšu tev gan šeit, gan tajā pasaulē. Tomass pastiepa Kungam pretī roku. Viņš to satvēra.

-   Tomas, ja tu man tici, vai sekosi man?

Tomass tik tikko spēja parunāt; viņš nekad vēl nebija stāvējis tik tuvu kam tādam. Zēns sajuta Kunga vārdos neizsakāmu majestātiskumu un varenību. Vīra seja izstaroja skaidru, baltu gaismu. Tā piepildīja telpu, un zēns iegrima šajā mirdzumā. Gaisma bija tik spoža, ka Tomass aizvēra acis un novērsās.

-   Kungs! Tu būsi mans valdnieks. Es tev sekošu, Tomass, noliecis galvu, lēnām izrunāja vārdus.

-   Vai tu tiešām saproti, ko runā, Tomas?

-   Jā, saprotu, zēns pārliecinoši atbildēja.

-   Tad pacel acis un skaties. Vīrs saņēma Tomasu aiz zoda un pacēla viņa galvu. Atver acis. Šī gaisma nekad nav padarījusi aklu nevienu, kas raugās uz to ticībā. Tā ir pasaules gaisma. Gaisma, kuru tumsa nekad neizpratīs.

Tomass atvēra acis. Telpa bija pilna ar spārnota­jiem radījumiem. Tie stāvēja Kunga priekšā, skandējot savas vārsmas arvien skaļāk.

-   Svēts. Svēts. Svēts. Mūsu Kungs.

Debesu karalis esi.

Zeme Tavas Godības pilna.

Tomass neko nesaprata. Kas tie ir? viņš neticīgi vaicāja.

-   Tie ir seruvimi, Mulkutas armija. Pienāc pie altāra. Ir jāizdara kaut kas svarīgs.

Vīrs aizveda Tomasu līdz altārim. Spēcīgajā, Kunga radītajā mirdzumā telpa atstaroja tīru gaismu. Tajā nebija nevienas ēnas, nevienas tumšas vietiņas, neviena noslēpuma. Seruvimi sastājās apkārt Tomasam un Kun­gam. Skandēšana kļuva arvien skaļāka un skaļāka. Pie altāra zēns nostājās priekšā krustam, un brīnumainās acis izgaismoja viņa dvēseli. Pie kājām stāvēja kāda sena grāmata ar zeltā kaltiem ornamentiem uz vāka;

tās lappuses bija izgatavotas no bieza pergamenta. Grā­mata atvērās pati, un Tomass redzēja, ka lappuses ir pilnas ar cilvēku vārdiem. Tās cita pēc citas pāršķīrās, un beidzamajā parādījās viņa paša vārds, neredzamas rokas uzrakstīts bez tintes un spalvas.

-   Tā ir Dzīves grāmata. Nevienam, kura vārds te lasāms, nav jābaidās no nāves.

Runādams Kungs smaidīja. Tomas, šodien es tev dāvināšu divas veltes. Vienmēr nēsā tās sev līdzi. Tev priekšā stāv laiki, kad tās noderēs.

Tad viens no seruvimiem pienāca pie Kunga un pasniedza viņam platu ādas jostu ar zeltītu sprādzi. Kun^s aplika to Tomasam ap vidu.

-   Šī ir patiesības josta. Tavs ienaidnieks melos un krāpsies. Viņš ir visu melu tēvs. Ņem to vērā. Viņš ir kā rijīgs lauva, kas centīsies iznīcināt tavu dvēseli. Turies pie manas patiesības, un tu nekad necietīsi neveiksmi.

Kungs paskatījās uz pašu garāko un spēcīgāko seruvimu un pamāja uz Tomasa pusi. Šim radījumam bija visskaistākā seja, kādu Tomass jebkad atcerējās redzē­jis. Tā nebija ne vīrieša, ne sievietes seja, nedz jauna, nedz veca. Tās vaibsti bija gandrīz caurspīdīgi, tomēr vienlaikus spēkpilni.

Tomass ievēroja, ka seruvima baltais tērps ir austs no diegiem ar zeltītu un sudrabotu mirdzumu. Tas bija apsiets ar platu jostu, kas izgatavota no dzīva koka. Svaigi pumpuri un zaļas atvases mijās ar tumšiem pīlā­dža zariņiem. Tie izauga laukā no pamatīgās sprādzes un zobena maksts, kas bija piesprādzēta pie jostas, un stiepās apkārt viduklim. Seruvima spārni blāzmojot spoži mirdzēja. Tie nebija ne putna, ne rāpuļa spārni, tomēr pat tik dīvainām būtnēm tie izskatījās savādi. Šķita, ka spārni pulsē, it kā tie ar katru šī radījuma elpas vilcienu ritmiski nedaudz sarautos un izplestos. Seruvims izvilka no maksts zeltīto zobenu, pacēla tā asmeni virs galvas, tad lēnām nolaida un pasniedza Tomasam. Kungs ielūkojās zēnam acīs.

Azrubels tev dāvina šo zobenu. Pirms ņem to rokā, padomā par kauju, kas tev jāizcīna. Netver zobenu, pirms neesi gatavs cīņai. Šodien tu esi sasniedzis piln­gadību, kļuvis par vīru. Atceries, Tomas: ticēt man ir grūtāk, kad mani neredz, un sekot man -, kad esi viens. Paturi atmiņā šo nakti. Tev tikai jāuzrunā mani, un es atbildēšu. Es vienmēr būšu kopā ar tevi līdz pat laika beigām.