Ēnu pavēlnieks

Tomass metās laukā no tuneļa un iekrita ieplakas aukstajā zālē. Viņš apmeta kūleni, tad piecēlās un skaļi iesaucās: Nāc ārā, Keita! Demjurels tuvojas. Viņš skaita kaut kādas burvestības. Nāc nu! Keita neat­bildēja. Viņa redzēja radījumu acis, kas no slēptuves vēroja Tomasu. Keita gribēja kaut ko teikt, bet spēcīgās bailes kā auksta, tumša roka sažņaudza viņai kaklu.

Sastingusi meitene noraudzījās uz Tomasu, kurš stāvēja tikai dažu pēdu attālumā. Viņš bija Keitas draugs jau kopš agras bērnības. Viņi bija kopā auguši, kopā spēlējušies, kopā cīnījušies. Viņš bija Keitai pati tuvākā dzīvā būtne. Un nu meitene stāvēja un skatījās, kā baisie radījumi grasās zēnam uzbrukt.

-   Nāc šurp, Keita, beidz mānīties. Es zinu, ka tu tur esi, sacīja Tomass. Mums jāpasteidzas, Demjurels nav tālu. Nāc ārā, Keita! viņš izmisīgi sauca.

Pēkšņi nelielajā zālainajā pudurī pie ieplakas malas viņš ieraudzīja tumšu ēnu. Varēja samanīt pleca aprises un roku. Spilgtajā zvaigžņu gaismā neskaidri pavīdēja spožs metāls.

-   Nu jau pietiek. Noliec pistoli. Es zinu, ka tā esi tu.

Figūra neatbildēja un nekustējās. Tomass piegāja soli tuvāk un iespēra pa zāles kumšķi.

-   Nāc šurp, muļķe, mums jāpasteidzas. Pēc pāris minūtēm Demjurels būs klāt. Mums jākāpj augšā uz mācītājmuižu.

Zēns vēlreiz iespēra pa kumšķi.

Piepeši viņam virs galvas iezibsnījās koši sarkanas acis, apgaismojot viņa seju ar blāvu mirdzumu. No tumsas lēnām pacēlās bruņās tērpies stāvs, un zēns kā pārakmeņojies sekoja šīm acīm. Radījums pacē­lās virs viņa arvien lielāks un lielāks, līdz sasniedza astoņu pēdu augstumu. Tad atskanēja pārējo radījumu soļi. Tie iznāca no savas slēptuves un tuvojās zēnam. Tomass ieraudzīja, ka spīdīgais metāls ir īss zobens. Rēgs ātri pacēla to sev virs galvas un skaļi, šausmi­noši ierēcās. Tomass sajuta kādu neredzamu spēku, kas nogrūda viņu uz ceļiem slapjajā zālē. Viņš gaidīja zobena cirtienu.

Mežs pieklusa, un pār Tomasu nolaidās savāds miers. Viņš vairs nejuta bailes. Vairs negribējās ne bēgt, ne cīnīties. Zēns nolieca galvu un gaidīja triecienu. Šis mirklis ilga, šķiet, veselu mūžību. Tomass nekad nebija varējis iedomāties, ka nomirs šeit, mežā. Viņam vien­mēr bija šķitis, ka viņu, tāpat kā tēvu un daudzus citus ģimenes locekļus, paņems jūra. Tāda iespējamība bija visai pieļaujama. Zēns bija piedzimis "laimes krekliņā", un šo mātes doto augļapvalku Tomass nēsāja sev līdzi kopš agras bērnības kā lielas veiksmes simbolu, kas sargāja no noslīkšanas. Tā bija vienīgā vērtīgā lieta, kas viņam piederēja. Tā varēja būt vērta sešas ginejas un ne pensa mazāk. Bet kā gan izkaltusi plēvīte, kas kopš viņa dzimšanas glabājas sudraba medaljonā, varēja pasargāt no zobena?

Tomass dzirdēja radījumu īsos elpas vilcienus, un viņu ieskāva no to nāsīm plūstošā saltā migla. Šie elpas vilcieni bija kā pulksteņa tikšķi, un ar katru no tiem zēns gaidīja krītam zobenu, kas atņems viņam dzīvību.

Šķita, ka radījumi tikai gaida īsto mirkli, kādu komandu, un tad asmens kritīs. Briesmoņiem piemita kāds stindzinošs spēks, kas paralizēja locekļus. Zēns redzēja, ka rasa zālē pārvēršas sarmā. Kad radījumi izelpoja savu ledaino dūmaku, katru lapiņu un zāles stiebriņu iekļāva ledus kristāli.

Aukstums kļuva tik spēcīgs, ka Tomass tik tikko spēja paelpot, jo mitrums rīklē pārvērtās ledū. Viņš savilkās čokurā un krita uz priekšu, briesmonim pie kājām. Krizdams viņš nevilšus pieķērās bronzas kāju bruņu vītajam metālam. Un mirklī, kad zēns pieskā­rās radījumam, viņš piepeši spēja ielūkoties svešajā pasaulē. Šķita, it kā šai īsajā mirklī kāds būtu atdarījis viņa apziņu ar neredzamu atslēgu.

Pēkšņi Tomass zināja, kā šos radījumus sauc un kāds ir viņu mērķis. Tie bija varigali. Gara acīm zēns redzēja neauglīgo zemi, no kuras tie nākuši. Tā bija tumsas un vētru, sniegputeņu un pērkona valstība. Pelēka, bezveidīga gaidu pasaule. Varigali nebija ne miruši, ne īsti dzīvi. Viņi tikai eksistēja, gaidot, kad pār tiem sāks valdīt kāds nezināms kungs. Varigali bija karotāju cilts, kuru turēja gūstā laiks un burvestība. Viņi gaidīja, kad atmodīsies no nāves; un tos varēja atbrīvot tikai tāds, kurš zināja aizmirstos buramvārdus.

No šī transa Tomasu izrāva pēkšņs sprādziens. No mūžības dzīlēm atskanēja pērkona grāviens. Zēnam pār muguru pārskrēja spējš karstuma vilnis, un ieplaka pielija ar spožu gaismu. Pret metāla bruņām skaļi nobūkšķēja svina lode, un varigals nodrebēja no galvas līdz kājām. īsais zobens, teju skardams Tomasa galvu, krita lejup un viegli iedūrās sasalušajā zemē. Radījums saļima uz ceļiem un krita uz priekšu.

Tomas, bēdz! no savas slēptuves akmeņozola krūmā iesaucās Keita.

Tomass tikko bija pamanījies pavelties malā, kad varigals sabruka zemē. Sastingušajiem pirkstiem zēns paķēra varigala zobenu un pielēca kājās. Vicināda­mies tumsā ar zobenu, viņš trāpīja pa muguru bries­monim, kas bija pavirzījies uz Keitas slēptuves pusi. Zobens šķēla bruņas kā karsts nazis sviestu. Pārējie rēgi pavērsās pret Tomasu un pacēla zobenus, lai viņam uzbruktu.