Ēnu pavēlnieks

-   Viņš ir no Āfrikas, turklāt izglāba man dzīvību, tā ka izbeidz savus pekstiņus. Tomass saprata, ka mei­tenes vārdi var durt asi kā zobens, un uzmeta Rafam bažīgu skatienu.

-   Neuztraucies, Tomas. Esmu dzirdējis arī daudz sliktākus vārdus un no daudz bīstamākiem ļaudīm nekā meitene zēna drēbēs. Rafa pasmaidīja. Man viņas žēl. Spriežot pēc meitenes izskata, viņai neklājas viegli. Rafa piemiedza Tomasam ar aci, un abi pakla­nījās Keitai.

-   Labi, pietiek! Keita viņiem uzsauca. Sāksim visu no gala. Pasmaidījusi viņa turpināja: Es esmu Keita; Tomasu tu jau pazīsti. Un kas esi tu? Meitene piecēlās kājās, aizlika aiz jostas pistoli un pastiepa labo roku.

-   Mani sauc Rafa. Esmu no Āfrikas. Ir labi sākt visu no gala. Viņš sniedza pretī savu roku. Keita sajuta šīs rokas siltumu, un abu skatieni sastapās. Šo mirkli pārtrauca Tomass.

-   Mēs dodamies pie Demjurela. Viņš ir atņēmis kaut ko Rafas ģimenei, un es palīdzēšu viņam to atgūt. Vai nāksi mums līdzi? Tava pistole mums labi noderētu tu varētu stāvēt sardzē un, ja kas, signalizēt, lai mēs paspējam aizbēgt.

Keita izņēma no akmeņozola krūma muslīna mai­siņu un pasvieda Tomasam. Varbūt. Bet vispirms ķeries pie savām vakariņām. Tur ir maize, siers un ingvera kūka. Labāk apēst agrāk nekā vēlāk.

Viņi apsēdās ieplakā un kopīgi ieturēja maltīti. Rafa pastāstīja par savu ceļojumu un kuģa bojāeju. Keita visu laiku čaloja. Nakts gaisā cits pēc cita skanēja viņas jautā­jumi. Pilnmēness lēnām pazuda aiz tālīnajiem kalniem. Meža noras zālainajā ieplakā vīdēja trīs ēnas. Tomass piecēlās kājās un piegāja pie akmeņozola. Viņš paurbi­nāja ar zābaka purngalu zemi. Zem augsnes virskārtas bija samanāms koka dēlītis, un drīz vien skatienam pavērās muca, kas bija aprakta netālu no ieejas tunelī.

-   Mums vajadzīga gaisma, un te tā būs. Zēns nolie­cās un, pabāzis pirkstus zem ciešā vāka, pavilka to malā, un iebāza roku mucā.

-   Atvaino, Keita, bet te ir tikai divas lampas. Bet tev jau tāpat ir acis kā kaķim. Pašā mucas dibenā viņš atrada kārbiņu ar posu un aizdedzināja daktis. Mežu izgaismoja vējlukturu spožā dzintarkrāsas gaisma.

Keita uzlika mucai atpakaļ vāku.

-   Mēs nedrīkstam atstāt pēdas, turklāt es nevēlos, lai mans tēvs uzzinātu, kur esmu bijusi. Keitas tēvs bija muitas darbinieks. Viņš patrulēja krastā no Vitbijas līdz Heibērnvaikai, meklējot kontrabandistus; vismaz tos, kas bija aizmirsuši viņam piešķirt viņa daļu bren­dija. Tāda bija dzīve krastmalā. Robeža starp likumu un nekārtībām, labo un ļauno, šo un citu pasauli bija visai trausla. Taču Keita zināja, ka vismaz šonakt tēvs būs tik piedzēries, ka viņam būs pilnīgi vienalga, kur meita atrodas un ko dara.

-   Nekavējieties! Es negribu te tupēt visu nakti, Keita mudināja zēnus. Viņa noņēma no jostas pistoli un atkal uzvilka gaili.

Tomass noteica: Turi pulveri sausu un stobru gata­vībā un šauj uz katru, kas grib līst mums pakaļ.

Zēns apjauta, ka tā vairs nav spēle, viss notiek pa īstam. Šis bija dzīvības un nāves jautājums.

Rafa un Tomass pazuda tuneļa tumsā. Viņi dzirdēja, kā no griestiem pil ūdens. Ar katru soli gaiss kļuva auk­stāks; lampa spēja izgaismot tikai dažas pēdas priekšā un meta uz sienas baisas ēnas. Tomass ieklausījās katrā troksnītī, jo baidījās, ka varētu parādīties kāds meža radījums vai viņi varētu nejauši atrast hobita vai bubuļa slēptuvi.

-   Vai tu zini ceļu, mazā zivs? Rafa nočukstēja.

-    Šis ir kreisās puses tunelis, tajā mēs vienmēr atstā­jam naudu Demjurelam. Tur aiz dzelzs durvīm ir tukšs akmens trauks. Kad to atradīsim, zināsim arī ceļu uz mācītājmuižas pagrabu, un tad tikai sāksies…

Rafa tāpat klusu atbildēja: Esi drošs: ļaunie nepa­liks nesodīti, bet taisnie iemantos brīvību. Kaut arī šie vārdi tika izrunāti čukstus, tie atbalsojās tunelī. Zēni soļoja dzeļošajā aukstumā jau desmit minūtes. Drūmā mitruma dvaka kļuva arvien spēcīgāka. Tomasam zem kājām kaut kas nokrakšķēja. Viņš pavērās lejup un ieraudzīja, ka staigā pa sen miruša brieža kauliem. Tā galva un ragi mētājās vienā ejas malā.

-   Laikam esmu apmaldījies. Te ir jūdzēm garas alas un tuneļi. Tādēļ tos izmanto kontrabandisti; ja tu tiec šeit iekšā un zini ceļu, neviens tevi neatradīs.

-   Ak jā, bet, ja ceļu nezini, tad vari kļūt tikpat miris kā šis briedis. Rafa, izteicis šos vārdus, tomēr cerēja, ka tie nepiepildīsies. Plecos viņš juta veicamā uzde­vuma smaguma nastu. Jauneklis bija atbildīgs par Tomasu un tagad arī par Keitu. Draugi bija ienākuši viņa dzīvē, lai palīdzētu, un tagad viņam bija jārūpējas arī par to drošību.

Augstu virs viņiem, mācītājmuižā, Obedija Demju­rels sēdēja savā kabinetā pie liela ozolkoka rakstām­galda putekļainu grāmatu ielenkumā. Viņam priekšā uz galda atradās akācijas koka nūja, aptīta ar tīra zelta lentēm. Labajā pusē stāvēja nozagtā spārnotā keruvima statuete. Blāvajā sveces gaismā ahāta roka sāka mirdzēt. Iesākumā tā mirgoja vāji, tikko manāmi, bet ar katru brīdi mirdzums kļuva spožāks.

Pie durvīm kāds klauvēja. Demjurels pamodās no snaudas. Jā, iekšā!