Ēnu pavēlnieks

Tomasam acīs saskrēja asaras. Es nevaru dzīvot ar tuviniekiem. Esmu zaudējis gan mājas, gan ģimeni, man nav naudas, un tālab es dzīvoju šeit. Zēns paslēpa seju segā, un nāsīs iesitās zirga dvaka. Tomass nekad agrāk nebija redzējis cilvēku, kas līdzinātos šim jau­neklim. Rafam varēja būt tiklab četrpadsmit, kā div­desmit gadu. No viņa staroja žilbinoša jaunība, un viņš dāvāja pasaulei savu apburošo smaidu. Jauneklis bija tērpies biezā, melnā apmetnī, baltā kreklā un zābakos līdz ceļiem. Rafa izskatījās pēc lielceļa laupītāja vai kontrabandista.

-   No kurienes tu esi? Es nekad neesmu redzējis… Zēns apklusa, nezinādams, ar kādu vārdu labāk rak­sturot savu glābēju.

Ar šādu skatienu Rafa bija sastapies jau daudzkārt. Tas bija neizpratnes un dusmu pilns skatiens, kādu, ieraugot viņa ādas krāsu, viņam veltīja daudzi. Pēc tam parasti sekoja skarbi vārdi vai arī viņu pilnīgi ignorēja.

-   Varbūt ārēji esmu citāds, bet es runāju angļu valodā un… daudzās citās. Pēc brīža viņš piebilda: Esmu no Kašas. Tā atrodas zemē, kuru jūs saucat par Āfriku. Vēlos pēc iespējas drīzāk tur atgriezties.

Viņš atkal apgrozīja zivi. Tās āda pārsprāga, un ugunī nočurkstēja tauki. Esmu ieradies šeit, lai atrastu kādu lietu, kas nozagta manai ģimenei; kad būšu to atguvis, došos atpakaļ. Jūsu jūra ir auksta un saule pārāk vāja. Droši vien tādēļ jūs esat tik bāli. Paēd zivi, un tad es tev atklāšu kādu noslēpumu.

Kamēr Tomass ēda, Rafa noņēma no kakla zeltā izšūtu maisiņu. Viņš to atvēra un uzmanīgi izņēma krāšņu tumša ahāta gabalu milzīgas mandeles formā. To viņš pasniedza Tomasam.

-   Tur, no kurienes esmu nācis, mums māca: ja mēs iepazīsim Riatamusa Garu, mūsu vecie vīri redzēs skaistus sapņus, bet jaunie vīzijas. Ieskaties tajā, mazā zivs, un pastāsti, ko tu redzi!

Tomass ielūkojās akmens dziļumos. Viņš redzēja tumsa pamazām izgaist un pārvēršas košā zilumā, tāpat kā rītausmā atveras naksnīgā debess.

Zēna skatiens tiecās dziļāk un dziļāk, līdz cietās, zel­tītās akmens šķautnes pārtapa jaunas pasaules apvār­šņos. Viņš spēja skaidri saskatīt lielas akmens celtnes, kas līdzinājās katedrālēm. Tās pacēlās virs bieziem mežiem. Virs slaikajām koku galotnēm riņķoja milzīgi sarkani un zaļi putni. Uz pakāpieniem pie pašas lie­lākās celtnes bija sapulcējušies simtiem tādu cilvēku kā Rafa. Viņi bija ģērbušies baltos audekla tērpos ar košām, zeltītām lentēm ap kaklu. Matos lāsoja zeltīti eļļas pilieni, kas vizmoja rīta saulē.

-   Tie ir mani ļaudis. Rafa pasmaidīja. Viņi ir atnākuši uz templi tikties ar Riatamusu, kurš vada visu mūsu dzīvi. Tieši viņš atsūtīja mani šurp un lika noķert tevi kā zivi, lai tu man varētu palīdzēt. Alā atbalsojās jaunekļa smiekli, un viņa seja ugunskura gaismā mirdzēja dzintarkrāsā.

Tomass izbijies atrāva skatienu no akmens un pavē­rās Rafā.

-   Kas tu esi? Vai burvis? Kaut ko tādu spēj vienīgi burvji. Zēns piecēlās kājās. Kā tu zini, ka es tev palī­dzēšu? Un kādā ziņā? Es negribu darīt neko tādu, kas saistīts ar burvestībām. Tam esi atsūtīts tu. Tomasu pārņēma pēkšņi drosmes uzplūdi. Rafa gan bija vecāks par viņu, bet šobrīd tas viņam nerūpēja.

Tomass nosprieda: ja izrādīsies, ka Rafa ir burvis, no alas ir jābēg, kaut bez drēbēm. Zēns jutās tā, it kā šī diena būtu sapnis, no kura viņš drīz pamodīsies. Ko gan citu domāt, ja vienā dienā viņu ir vajājuši tumsas radījumi, viņš ir gandrīz noslīcis un viņu ir izglābis afri­kānis, kurš var pavēlēt, lai akmenī parādās cilvēki.

Rafa atkal pasmaidīja. Es neesmu burvis un arī brīnumdaris ne. Viņos visos mājo ļaunums. Vienīgo burvestību, kas man piemīt, ir devis Riatamuss. Rafa ieskatījās Tomasam acīs. Paveries šurp vēlreiz, mana mazā zivs! Šajā akmenī ir visa labā spēks, un to tev parādīs Viņš.

Tomass nespēja novērst skatienu. Zēns sajuta, ka karstums pieņemas spēkā; ugunskurs, aizkurts no krastā izsviestajiem kokiem, dega spožāk. Melnais akmens iesūca viņa skatienu sevī. Caur tumšo, virpu­ļojošo dūmaku zēns ieraudzīja divus vīrus: vienu baltu, otru melnu. Tie bēga prom no tempļa durvīm, noskrēja lejā pa kāpnēm un metās iekšā mežā. Baltajam vīram rokās bija bezgala skaista zelta statuete, kādu Tomass nekad agrāk nebija redzējis. Skrienot viņš ietina to savā sviedriem notraipītajā kreklā un piespieda tīstokli pie krūtīm. Tad mežu aizsedza baltas putas un aina piepeši izmainījās. Tomass ieraudzīja kuģa buras, kas pamatīgajā aukā plivinājās šurpu turpu. Vējš plosījās gar kuģa garo mastu. Kajītē zem klāja divi vīri, pieķē­rušies viens otram, cīnījās ar jūras dusmām. Tad aina akmenī atkal mainījās. Kajīte pagaisa, un tās vietā parādījās sveču izgaismots kabinets. Tomass noelsās. Akmenī viņš ieraudzīja seju, kuru ļoti labi pazina.

-Demjurels! Tomass izkliedza mācītāja vārdu. Demjurels.

-   Vai tu pazīsti šo vīru? Rafas balsī skanēja nepa­cietība. Atbildi, man tas jāzina! Vai tu viņu pazīsti?

Pirmo reizi šīs neilgās sarunas laikā Tomass pamanīja, ka viņa sarunbiedra sejas izteiksme mainās. Šķita, ka jauneklis gaida kādas svarīgas, bet nepatīkamas zinas.