Ēnu pavēlnieks

-   Viņš ir tas vīrs, kuru es meklēju. Pie viņa atrodas lieta, kas nozagta manai tautai. Rafa centās palikt mierīgs, bet Tomass skaidri redzēja, kā jaunekļa acīs iekvēlojas interese.

-   Es viņu pazīstu, Tomass atbildēja. Viņš tik daudzas reizes ir apzadzis neskaitāmus cilvēkus, ka tas viņam nesagādā nekādas grūtības. Zēna balsī skanēja rūgtums par visu to ļaunumu, ko gadu gaitā viņa ģimenei nodarījis Demjurels. Es viņu ienīstu. Ienīstu tik ļoti, ka varētu viņu nogalināt, tāpat kā viņš mēģināja nogalināt manu māti. Skarbie vārdi, šķiet, plūda paši no sevis. Viņš dēvē sevi par Dieva cilvēku, bet neviens, kas pazīst Dievu, šādi nerīkotos. Tā krāpt un melot var tikai sātana izdzimums. Demjurela varā ir viss ciems, un viņš grib valdīt pār mums visiem.

Rafa ātri piebilda: Viņš vēlas valdīt ne tikai pār šo ciemu. Ja notiks pēc viņa prāta un viņš liks lietā to, ko ir nozadzis, Demjurels pārvaldīs visu pasauli un kon­trolēs pat Riatamusa spēku.

Tomass neko nezināja un arī negribēja zināt par Riatamusu. Bet zēns bija gaidījis ilgi, lai atmaksātu viņa svētībai Demjurelam, un saprata, ka nu tāda iespēja ir radusies. Tomass lepojās ar prasmi kauties, ķert zivis un izlaupīt kontrabandistu slēptuves, viņiem neko nemanot. Ciemā viņš pazina katru pēdu zemes un arī ejas zem mācītājmuižas. Lai ko būtu nozadzis Demjurels, viņš to atgūs. Tomass raudzījās dziestošajā ugunī un centās sakopot domas.

-   Es zināju, ka tu man palīdzēsi! Rafa aizrautīgi iesaucās. Kas ir šis Demjurels? Izstāsti man visu, un tad izplānosim, kā rīkoties. Pirms Tomass paspēja atbildēt, Rafa satvēra viņa plaukstas locītavu ar savu melno, spēcīgo roku un ielūkojās zēnam acīs.

-   Pirmām kārtām mums jātiek skaidrībā, kas da­rāms. Šis Demjurels nav Dieva kalps un darīs visu iespējamo, lai mūs iznīcinātu. Mums būs jācīnās ar augstākiem spēkiem gariem un dēmoniem. Demjurels ir kas vairāk nekā tikai cilvēks; viņš ir mirušo pārstā­vis Ēnu pavēlnieks.

Rafas tvēriens kļuva arvien ciešāks, bet viņa smaids platāks.

-   Tagad es runāšu ar Riatamusu. Aizver acis!

Tomasam nebija izvēles. Tā drīzāk bija pavēle, nevis

lūgums. Rafā bija kas tāds, kam zēns nespēja pretoties un arī nevēlējās to darīt. Viņš bažījās tikai par to, ka no jaunekļa ciešā tvēriena roka kļūst nejūtīga un sāk gruz­dēt viņa bikses virs uguns. Paklausot viņš izglābs savu roku un, ja paveiksies, arī bikses. Tomass aizmiedza acis, tomēr atstāja mazu spraudziņu, lai redzētu, kas notiek.

Rafa ierunājās dziļākā un skaļākā balsī nekā iepriekš. Kungs Riatamus… Visa labā radītāj… Piepildi mūs ar savu Garu!

Spēcīgie vārdi atbalsojās alā. Tomass atvēra acis un ieraudzīja kambarī lokāmies tādas kā liesmu mēles. Turklāt alā plosījās viesulis, kurš pacēla gaisā visu, kas tajā atradās. Apkārt valdīja tāds haoss, ka šķita, it kā viņi stāvētu vētrā. Ugunskurs alas vidū iekvēlojās spožāk, un gaisā griezās un virpuļoja grāmatas, sveces, maize un segas. Tomass .turējās pie Rafas, cik ilgi spēja, bet tad, neko nedomājot, pakāpās atpakaļ un iekļuva šajā tornado. Virpulis pacēla zēnu gaisā un trieca pret mitro, glumo sienu. Viss viņa ķermenis trīcēja.

Tomasam acīs saskrēja asaras, un viņš sāka šņuk­stēt. Tā nekustīgi guļot uz alas grīdas, zēnam šķita, ka

neredzamas rokas atraisījušas viņa krūtīs emociju mez­glu, kas tur gulējis tik daudzus gadus. Dusmas par tēva bojāeju, naids pret pasauli un bailes no nāves tas viss v lēnām izkusa un pameta viņu. Tomass neaptvēra, kas notiek. Pelējuma, jūraszāļu un zivju dvakas vietā viņu pārņēma pļavu un lauku smarža. Tumšajā alā zēnam pēkšņi šķita, ka viņu maigi glāsta vasaras saules stari.

Kaut kur tālumā skanēja Rafas balss.

Nepretojies tam. Ļauj, lai Riatamuss saviļņo tavu sirdi. Viņš zina, cik daudz tu esi cietis. Viņš zina, cik skumja ir bijusi tava dzīve. Riatamusā ikviens var rast mieru.

Tomass sajuta Rafas silto roku sev uz pieres. Tā mie­rināja kā kādreiz mātes gatavotās nātru kompreses. Rafas roka kļuva arvien karstāka; šis karstums plūda cauri visam Tomasa ķermenim. Viņš tam nepretojās, un šķita, ka šis svētlaimīgais miers ilgst stundām. "Vai vēl viena burvestība?" zēns, pa pusei aizmidzis, nodomāja.

Rafa, it kā sadzirdējis Tomasa domas, atbildēja: Nē, tev ne no kā nav jābīstas. Tas nav cilvēka vai kāda tumsas radījuma roku darbs. Arī man nepiemīt šāds spēks; tā ir Radītāja dāvana tev. Pieņem to… Ieelpo to… Ļauj, lai šis mirklis turpinās. Vārdi atbalsojās dziļi Tomasa apziņā. Tie mierināja, atnesot līdzi miegu un sapņus.

Rafa apklāja puisēnu ar zirga segu, pielika ugunī vēl malku, apsēdās un aizvēra acis.

Zēnus no sapņiem izrāva jūras šalkas. Tomass pamo­dās pirmais un dziestošās uguns gaismā apģērbās. Viņa bikses bija sakaltušas un karstas un oda pēc sāļā jūras

ūdens. Rafa atvēra acis, un viņa sejā atplauka smaids. Ko tu sapņoji?