Ēnu pavēlnieks

Tomass tik tikko spēja paturēt sevī jaunatklāto prieka izjūtu. Daudz ko. Redzēju sapnī savu tēvu… māti… vakardienu. Viss bija tik reāli. Jutos tā, it kā man būtu spārni. Tad zēns uz mirkli apklusa un smaids nozuda no viņa sejas. Redzēju arī Demjurelu. Tagad zinu, kāpēc tu esi šeit un ko meklē. Pie mācītāja ir tas radījums, kuru es redzēju tavā akmenī… Viņš gribēja to izmantot pret tevi.

Nebaidies, tas bija tikai sapnis, tomēr sapņi ir doti, lai brīdinātu par to, kas mūs sagaida, un arī par to, kas mājo mūsu sirdī. Rafa piecēlās no savas guļasvietas, ko uz alas grīdas bija izveidojis no papardēm. Sapņi ir nākotnes vai mūsu pašu ēnas; no tiem nevajag baidī­ties, bet gan izmantot tos savā labā. Jauneklis uzlika roku Tomasam uz pleca. Kur tas Demjurels dzīvo? Vai tuvu?

Tomass apdomāja, kāds ir tuvākais ceļš no alas uz mācītājmuižu. Apmēram trīs jūdzes tālu, bet, ja tevi nebaida tumsa, varam ceļu saīsināt līdz divām jūdzēm, ejot pa tuneli.

Zēns pārzināja šo tuneli, jo naktīs bija palīdzējis tēvam pārkraut mucas ar kontrabandas brendiju, zīdu un tabaku, ko krastā nogādāja mazās laiviņās. Viņa tēvs bija zvejnieks, kas savu grūto, trūcīgo dzīvi mēģi­nāja uzlabot, laiku pa laikam dodoties uz franču šoneri, kurš bija noenkurojies piekrastes zonā un no kura viņš atgriezās ar brīnišķīgām lietām. Demjurels ievāca savu daļu pat no šī guvuma. Viņš to sauca "maksa par uzglabāšanu". Mācītājs nealka pēc brendija vai speķa.

Nē. Demjurels gribēja saņemt savu tiesu skaidrā naudā zeltā vai sudrabā.

"Šonakt alkatība novedīs Demjurelu pie bojāejas," Tomass nodomāja.

-   Tad iesim pa tuneli, atteica Rafa. Neizšķiedī­sim velti ne mirkli.

Pie alas izejas maiga, zila mēness gaisma apstaroja akmeņu klājumu, kas sniedzās līdz pat smilšainajai pludmalei. Ziemeļu pusē Tomass ieraudzīja debesīs dzintarkrāsas mirdzumu. Tas gan šķita spožs, tomēr gaismas nebija daudz un apkārt viss palika tumsā tīts un draudīgs.

Gaiss bija svaigs un skaidrs pretēji dūmu un pelē­juma dvakai alā. Abi ceļabiedri klusu soļoja pa mežu. Tomass izvairījās no takas, kur bija sastapis tumsas radījumu, un veda Rafu gar klints malu. Kreisajā pusē palika jūra, bet labajā meža biezoknis.

Viņi virzījās pa nogāzi, attālinoties no līča un tuvo­joties mācītājmuižai, kas pacēlās uz zemesraga klints virsotnē. Koku zari stiepās viņiem virs galvas kā vecu roku mezglainie pirksti. Vieglajā nakts vēsmiņā no kokiem krita sausās lapas un čabēja zem kājām. Klu­sumu iztraucēja veca ūpja zemā, aizsmakusi balss un sauso zaru krakšķēšana, tiem sitoties kopā.

Tad Tomass novirzījās no takas mazā ielejā, kur ceļu aizšķērsoja akmeņozolu krūms. Zēns pašķīra smailos dzinumus, un skatienam pavērās ieeja tunelī. Akmenī bija izcirsts caurums, kas bija pietiekami plats, lai vīrietis pa to varētu ienest brendija mucu, nesavainojot rokas.

-   Iesim tur. Tomass runāja tik klusu, cik vien iespējams, tomēr no koka ar skaļu brēcienu spārnos pacēlās ūpis. Negaidot no tumsas izlēca sīks stāvs un metās Tomasam un Rafam virsū. Tas saķēra abus aiz rīkles un spieda ar seju pret zemi. Jau nākamajā mirklī abi zēni gulēja blakus slapjajās papardēs. Nāsīs iesitās aukstās zemes dvaka, bet mugurpusē kaklā spiedās zābaku papēži. Viņiem uzbruka no slēpņa, un nu abi bija sagūstīti.

-   Naudu vai dzīvību! Izvēlieties: musketes lodi vai nazi? Atskanēja pazīstams klikšķis, kāds rodas, uzvel­kot pistoles gaili, un Tomass sajuta sev pie pakauša auksto tērauda stobru.

-   Do' šu' naudu, Berik, vai arī tavs draugs saņems svinu galvā. Tā bija meitenes balss, kuru Tomass pazina.

-   Novāc stroķi, Keita Kolgena, citādi jutīsi savu pēc­pusi vairāk nekā tad, kad klāt ķeras tavs tēvs. Zēns mēģināja pakustēties, bet meitenes svars turēja viņu piespiestu pie zemes.

-   Kur tu biji, Tomas? Ir pirmdiena. Pirmdienās es nesu tev vakariņas. Nogaidīju vairākas stundas. Vēl­reiz noskanēja klikšķis, un meitene nolaida pistoli.

-    Man bija viesis. Es vedu viņu uz tikšanos ar Dem­jurelu. Vai tu tagad nevarētu ļaut man piecelties? Keita Kolgena nolēca no viņiem un apsēdās uz salau­zītu paparžu kumšķa.

-   Kas ir tavs draugs? Viņš nav mūsējais.

Rafa piecēlās kājās un notrausa no apmetņa netīru­mus.

-   Un es priecājos, ka neesmu jūsējais. Esmu pavadī­jis šajā zemē mazāk par dienu, bet draudzīgu vai laipnu uzņemšanu neesmu pieredzējis. Tad viņš apklusa un nopētīja meiteni no galvas līdz kājām. Jāteic, ka tu vairāk izskaties pēc zēna, nevis meitenes. Rafa mēness gaismā norādīja uz biksēm un zābakiem, ko viņa valkāja. Keita Kolgena noteikti bija meitene. Izai­cinoša, pārdroša, tomēr meitene.

Tomass nostājās starp abiem. Zēns zināja, ka neva­jadzēs daudz, lai Keitas dūres atstātu uz tumšās ādas zilumus.

-   Kur tu ņēmi pistoli, Keita? Lielceļa laupīšanā?

-   Aizņēmos no tēva šobrīd viņš jau noteikti ir pie­dzēries kā lops un nemana, ka tā ir pazudusi. Ja nu ceļā gadās kāds ēnu radījums vai bubulis, vai kas tam­līdzīgs, bliezīšu vaļā. Viņa notēmēja ar pistoli uz Rafu. Tu esi ēna vai vienkārši nemazgājies? Nekad neesmu redzējusi nevienu tev līdzīgu.