Ēnu pavēlnieks

Meitene neatbildēja, tikai piespieda seju viņa silta­jam plecam. Tomass savilka ciešāk raupjā, caurā mēteļa apkakli. Viņš turēja zobenu rokā un vērīgi raudzījās naktī. Ziemeļos zem kvēlojošā mākoņa cauri kokiem vīdēja Beitaunas sīkās uguntiņas. Zēns centās palikt nomodā, bet miega vara aizslēdza viņa smagos plakstus un maigs siltums pārņēma prātu, atbrīvojot no visām šīs briesmīgās dienas bailēm. Domas pārvērtās sapņos, un īstenība pārtapa fantāzijas tēlos.

Zeme šķita kā mīksta gulta, kad noiets garš ceļš. Vieglā, ritmiskā zaru čaukstēšana atslābināja prātu. Tomass pieglaudās Keitai, tā ka viņas mati skāra zēna seju. Meitene smaržoja pēc ziepēm, zemes un šaujam­pulvera. Tomass elpoja mierīgi un jutās drošībā, jo zināja, ka ir kopā ar draugu.

5 Zelta altaris

Tomass redzēja sapni. Apkārt valdīja piķa melna tumsa; viņš stāvēja aukstā akmens kambarī. Tumsa spiedās virsū un cieši ietina viņu kā līķautā. Tālākajā telpas stūrī iedegās svece, izplatot visapkārt gaismas drumslas. Tomass ieraudzīja, ka tā ir liela, velvēta akmens zāle, tik liela kā pati lielākā ēka, kādu viņš jebkad bija redzējis. Augstu virs galvas pacēlās griesti, kas balstījās uz septiņām akmens kolonnām ar augšgalā izgrebtiem auna ragiem. Vienā telpas malā Tomass ieraudzīja zeltītu altāri, uz kura stāvēja liels, dārgakmeņiem rotāts krusts. Tas bija izrotāts ar halcedonu, sardoniksu, topāzu un hrizolītu; dārgakmeņi pilnīgi noklāja virsmu. Zeltītais, ar septiņiem smal­kiem smaragdiem izrotātais altāris izskatījās tā, it kā karātos gaisā aiz krusta. Tomass virzījās uz altāra pusi. Lielais, zilais akmens krusta vidū kļuva melns; kad zēns pienāca tuvāk, visi dārgakmeņi pārvērtās par dzīvām, zilām cilvēku acīm, kuru skatiens sekoja katram viņa solim.

No sienas atkāpās septiņi lieli, spārnoti stāvi garās, baltās, plīvojošās drānās. Tuvojoties altārim, šie radī­jumi saritināja spārnus uz priekšu, apsedzot galvu. Tiem bija gari, zeltaini mati, un katra šķipsna spīdēja kā resna stieple. Āda tiem mirgoja sulīgā tumšbrūnā tonī. Viņi bija spēcīgi un pašapzinīgi, vismaz septiņas pēdas gari, ar platiem pleciem un tumšām, caururb­jošām acīm. Kopsolī virzīdamies uz priekšu, tie kaut ko skandēja spēcīgās balsīs, kas skanēja kā mūzika. Tā pulsēja un izplatījās tukšajā zālē, piepildot katru telpas collu ar dziļu miera izjūtu. Ikviens vārds satrici­nāja Tomasa dvēseli. Viņš savija pirkstus un saspieda kopā rokas, lai tās pārstātu trīcēt, tomēr skaidri visu dzirdēja.

Svēts. Svēts. Svēts. Mūsu Kungs.

Debess un zeme Tavas Godības pilna.

Vārdi atbalsojās zēna ķermenī. Tuvojoties altārim, savādie radījumi atkārtoja tos atkal un atkal no jauna. Vienam no tiem rokā bija liels zobens, otrs turēja vai­rogu, vēl kādam galvā bija bruņucepure. Tomass nevil­šus bija nonācis tiem tuvāk; šķita, it kā arī viņš būtu piederīgs pie šī rituāla. Zēns jutās tā, it kā visu mūžu būtu tiecies uz šo mirkli, kas vinu mainīs uz visiem laikiem. Viņš nezināja un arī neraizējās par to, vai radījumi viņu redz.

Tie bija pa pusei cilvēciskas būtnes un pa pusei kas cits. Ar katru soli, ko tie spēra, telpa nodrebēja. Baltie tērpi mirdzēja tādā spodrībā, kādu Tomass vēl nebija redzējis. Zēns nespēja noticēt, ka tas ir sapnis, jo viss šķita tik reāls, tik īsts. Iekšējā balss viņam sauca: Mos­ties, mosties!

Tomass nekad vēl nebija juties tik ļoti nomodā. Šajā gaišajā zālē starp spārnotajām būtnēm viņš šķita vai­rāk dzīvs nekā jebkad agrāk. Tomasam likās kāds uz viņu nolūkojas, šajā rituālā piedalās vēl kāds. Zēns pagriezās un ieraudzīja vīru, kas stāvēja viņam labajā pusē. Tas bija tērpies audekla tunikā, garās, platās biksēs un ļoti smalkās, bet dīvainās smailās kurpēs ar sudraba purngaliem. Šādus apavus Tomass nekad nebija redzējis. Vīrietis nebija ne balts, ne melns, bet it kā saulē iededzis. Viņa mati bija ļoti tumši, cirtaini un izskatījās kā savijušies vilkābeles zari. Vīrietis pasmai­dīja un sulīgā, siltā balsī uzrunāja Tomasu vārdā.

-   Tomas, tas viss ir domāts tev. Viņš pamāja uz altāra pusi. Nebaidies, puisēn! Spēki, pret kuriem tev lemts cīnīties, nav radīti no miesas un asinīm. Tie ir tumsas pavēlnieki un ļaunuma gari.

Vīrs pasniedza Tomasam roku. Zēns ielūkojās viņam acīs un saprata, ka tās ir acis, ko redzējis pie krusta, zilas, siltas, visu redzošas, visu zinošas. Viņa priekšā Tomass jutās kā kails; šķita, ka šis vīrs zina par viņa dzīvi visu katru noslēpumu, katrus melus, katru nelāgu domu. Tomēr viņš veltīja zēnam smaidu un vieglu rokasspiedienu.

Vīrs vēlreiz uzrunāja Tomasu.

-   Nebaidies! Lai ko tu būtu darījis, viss ir vēršams par labu, izdzēšams no tavas dzīves, aizmirstams. Tomass novērsās, nespēdams paskatīties vīrietim acīs. Viņam bija kauns. Zēns tikai tagad ievēroja, ka vīrs ir ģērbies netīrās skrandās, kas nokarājas no viņa auguma kā līķauts. Tomass nolieca galvu vēl zemāk un nespēja pacelt acis.

-   Kas tu esi? Zēns tikko spēja izrunāt vārdus. Gai­dot atbildi, viņa skatiens bija cieši piesaistīts akmens grīdas rakstam.