Ēnu pavēlnieks

-   Nāc, Keita! Skriesim uz Bubuļu dzirnavām! Tomass iekliedzās, kad Keita metās laukā no savas paslēptuves. Skrien, Keita, skrien!

Varigals cirta Tomasam ar zobenu. Zēns atvairīja cirtienu. Zobeniem sacērtoties, tumsā uzzibsnīja zaļas dzirksteles. Tomass nekad nebija skrējis tik ātri. Viņš saķēra Keitu aiz rokas, un abi metās prom pa papardēm, kas ķērās viņiem klāt kā neskaitāmi smalki pirksti.

No ieplakas varēja dzirdēt, kā varigali sakliedzās, tad iestājās klusums. Bija saklausāma tikai soļu dipoņa, viņiem pa taku skrienot arvien dziļāk iekšā mežā. Neko nemanīdami sev apkārt, bērni traucās pa mazu briežu taciņu prom no ieplakas uz Bubuļu dzirnavām. Viņi bija jau noskrējuši gandrīz jūdzi, kad Tomass apstā­jās, izmisīgi kampdams gaisu. Šķita, ka plaušas pārplī­sīs. Abi nozvēlās zemē pie liela ozola stumbra. Vienīgā skaņa, ko Tomass šeit, mežā, dzirdēja, bija viņa sirds dunoņa: dun, dun, dun. Viņš pavērās Keitā. Meitene pūlējās pasmaidīt, kaut tikko valdīja asaras.

-   Kas tie bija, Tomas? Viņi mani sastindzināja, Keita čukstēja, tverdama gaisu un baidīdamās, ka viņu varētu sadzirdēt.

-   Lai kas tie arī būtu, es zinu, ka Demjurelam būs ar viņiem darīšana. Zēns centās Keitai uzsmaidīt. Tas bija labs šāviens; tas izglāba man dzīvību. Tomass viegli pieskārās meitenes sejai. Tā joprojām bija ļoti auksta. Nāc, mēs esam tikai pāris jūdžu attālumā no Bubuļu dzirnavām. Tur varēsim paslēpties.

-   Kur ir Rafa? Vai tu viņu pameti tunelī?

-   Nē. Mums bija viltīgs plāns, Tomass elso­dams paskaidroja. Kad nonācām pie slepenās ieejas mācītājmuižā, parādījās Demjurels ar tādu kā degošu roku, murminādams kaut kādus lāstus. Lampas sāka dzist, tāpēc Rafa paslēpās, bet es kliedzu, cik skaļi spēju, lai vecais metas man pakaļ. Ceru, ka Rafa veik­smīgi tiks iekšā un atradīs to, ko meklē. Ja rīt viņš nebūs atpakaļ, es došos meklēt.

Keita satvēra draugu aiz rokas. Man ir bail, Tomas. Nekad agrāk neko tādu nebiju redzējusi. Es vienu nošāvu… pavisam.

Tomass saprata, ka nedrīkst izrādīt bailes.

-   Dzīve ir mainījusies, Keita. Tā nekad vairs nebūs tāda kā agrāk. Mēs nevaram pagriezt laiku atpakaļ un to, kas atgadījies šonakt, padarīt par nebijušu. Notiek kaut kas neprātīgs. Pasaule ir mainījusies. Tunelī to varēja sajust gandrīz taustāmi. Šķita, ka tuvumā samanāms kaut kas ļauns un nepareizs. Man vēderā viss sagriezās. Tomass satvēra varigalam nozagto īso zobenu un pavirpināja to, aplūkodams asmeni, kas tagad bija notraipīts ar purpursarkanajām briesmoņa asinīm.

Keita nočukstēja: Ko lai mēs tagad darām? No rīta tēvs mani meklēs. Es nevaru doties uz dzirnavām man jāiet mājās.

-   Mājās? Ja Demjurels panāks savu, nevienam no mums vairs nebūs māju. Kad pieskāros tam radījumam, ieraudzīju vietu, no kurienes tie ieradušies; uz brīdi es spēju ielūkoties viņu prātā. Zēns pavērsās pret drau­dzeni. Tu nesaproti, Keita. Demjurelam ir kāds plāns. Ja viņam izdosies to īstenot, pasaule pārvērtīsies līdz nepazīšanai. Rafa man pastāstīja, ka Demjurels iegu­vis spēku, kas var palīdzēt izsaukt mirušos, valdīt pār vēju un jūru un likt tiem briesmoņiem, kurus redzē­jām ieplakā, klausīt viņam uz vārda. Atpakaļceļa nav; atgriezties vairs nav mūsu varā. Mums jāpalīdz Rafam, jo viņš ir vienīgais, kas var apturēt Demjurelu.

Kā tu to zini? Jūs tikko kā iepazināties. Keita sāka šņukstēt. Es gribu, lai tas viss beidzas, gribu, lai viss atkal būtu kā agrāk. Vēlos, kaut nekad nebūtu viņu satikusi un dzirdējusi tās stulbās runas. Vai viņš arī tevi ir apbūris? Meitene runāja caur asarām. Es šonakt kādu nogalināju. Lūdzu, Tomas, izdari tā, lai tas viss beigtos, lūdzu!

Keita pievilka ceļgalus cieši pie krūtīm un savil­kās, cik vien maziņa varēja. "Ja aizvērtu acis," meitene domāja, "varbūt varētu to visu atvairīt kā sliktu sapni, kas izzūd ar pirmajiem rīta saules stariem." Tomass aplika viņai roku ap pleciem. Viņš nekad vēl nebija redzējis Keitu raudam. Viņa vienmēr bijusi tik stipra, vienmēr valdījusi pār savām emocijām. Un tagad Keita raudāja kā mazs bērns, kurš lielījies ar savu spēku un kuru tagad sakāvis kāds spēcīgāks un varenāks. Tā viņi, kopā sakļāvušies, tur sēdēja tumšajā mežā un klusēja. Arī Tomass juta bailes, bet nedrīkstēja tās izrā­dīt. Kā gan viņi varētu cīnīties pret Demjurelu? Viņš bija vikārs, alauna raktuvju īpašnieks, miertiesnesis. Tomasa pasaulē viņam piederēja visa vara. Tomass bija tikai bezspēcīgs nabaga bērns bez mājām un tagad arī izstumtais.

Zēns atspiedās pret ozola stumbru un caur kaila­jiem zariem raudzījās debesīs. Ozolu karalis bija zau­dējis savu godību, savu spēku to bija paņēmusi atpa­kaļ zeme; tagad bija pienācis dzelkšņainā akmeņozola laiks. Visapkārt klājās trūdošas lapas; ieplaisājušas zīles gulēja zemē, gaidot pavasara atmodu, lai tad paceltos virs zemes kā jaunas dzīvības karogi, turpinot nekad nepārtrūkstošo laika ķēdi.

Keita turpināja klusu raudāt, un Tomass ierunājās: Paliksim šeit līdz rītausmai un tad dosimies uz dzir­navām. Mēģini aizmigt. Es tevi sargāšu.