Ēnu pavēlnieks

-   Puikas! Rūbens iekliedzās. Viņa balss atskanēja pa visu virtuvi tik skaļi kā nekad iepriekš. Abi puišeļi sastinga un rādīja viens uz otru.

-   Tas bija viņš, abi pateica reizē un gandrīz vie­nādā balsī.

Bīlda protestēja. Es viņu pieķēru. Viņš gribēja man izraut zobu, kamēr gulēju. Jau trešo reizi šajā nedēļā.

-   Izbeidziet abi! Vai neredzat, ka mums ir cie­miņi? Rūbens pagāja malā, lai puikas varētu ierau­dzīt Tomasu, kas stāvēja pie uguns. Tagad sēdieties pie galda, tūliņ dabūsiet brokastis. Un domājiet, ko runājat, mājā ir jauna dāma.

-   Man gan viņa izskatās pēc puikas, Efrigs iesau­cās un ar elkoni iebakstīja Bīldam ribās. Abi iesmējās.

Rūbens pamāja, lai viņi apklust un sēžas pie galda.

-   Tā jau nu nekādā ziņā nav meitene, tas ir Tomass. Meitene ir augšā. Jūsu māte aizveda viņu pārģērbties. Abi ir mūsu viesi, tā ka esiet pieklājīgi.

-   Jā, un nemēģini viņam izraut zobu, Bīlda. Efrigs pagrūda brāli uz galda pusi.

Rūbens tikko valdīja smieklus. Puikas apmetās uz garā sola galda vienā malā un gaidīja. Bīlda veltīja Tomasam bezzobainu smaidu.

-   Neuztraucies, Tomas, viņi nemēģinās nozagt tev zobus; tavējos jau nevar pārdot Vecajai auklei kā Bīldas un Efriga zobus. Rūbens turpināja gatavot brokas­tis. Viņš izņēma no cepeškrāsns cepto gaļu un uzlika galdā.

Tomass aplūkoja abus zēnus. Viņi izskatījās gandrīz vienādi. Vienīgi Bīlda bija mazliet lielāks par Efrigu, viņam bija platāka seja un garāki mati. Tie bija lieli bērni un, kaut arī nelikās vecāki par deviņiem desmit gadiem, augumā bija izstiepusies kā sešpadsmitgadīgi. Abiem bija vienādi, līdz ceļiem gari biezas kokvilnas naktskrekli, aizpogāti līdz kaklam. Kājās lielas ait­ādas čības, kas sniedzās augstāk par potītēm. Tās bija uzvilktas virs zaļām, adītām pusgarajām zeķēm. Zēni izskatījās labi aprūpēti un mīlēti.

Rūbens pavērās Tomasā.

-   Nāc, iedzer kopā ar mums karstu tēju; tā tikko kā atvesta no Holandes.

Tomasam otrreiz nevajadzēja teikt. Šis dzēriens viņam garšoja. Par to cīnījās, un tā dēļ pat nogali­nāja. Katru līdz viņiem nonākušo unci[5] tējas šurp bija atveduši kontrabandisti, kas izvairījās maksāt muitu. Daudzi vīri bija zaudējuši dzīvību, cenšoties ievest kasti tējas. Tomasam patika vērot, kā no svaigi uzlietās tējas ceļas garaiņi, un tad baudīt pirmo malku šī sūri saldā dzēriena.

Tomass apsēdās pie galda un gaidīja tēju. Viņš uzsmaidīja zēniem. Tie sēdēja blakus, ar pirkstiem ēzdami karsto, taukaino vēršgaļu un ar maizi uzslaucīdami no šķīvja taukus. Tomass paskatījās uz Efrigu.

-   Vai jūs tiešām pārdodat zobus Vecajai auklei? Es domāju, ka viņa ir ragana.

Uz kāpnēm ierunājās Izabella: Jā, zēni to dara, lai gan viņa ir ragana.

Tomass pacēla acis un pārsteigts salēcās. Viņa priekšā stāvēja pavisam cita Keita. Meitenes mati bija izlaisti un saķemmēti. Viņa bija uzvilkusi garu, tumš­zilu kleitu ar baltu apkaklīti un mazu, sarkanu jaciņu.

Keita smaidīja. Tomass nekad nebija redzējis viņu tik labi izskatāmies.

-   Ja tiešām vēlies zināt, Tomas, mēs pārdodam zēnu piena zobus, kad tie izkrīt. Vecā aukle tic, ka tiem piemīt zināms spēks…

Efrigs viņu pārtrauca: Viņa domā, ka mēs esam bubuli.

Tikai tagad Tomass pamanīja, ka abiem puikām ir tāds pats pirkstu skaits kā viņu tēvam.

-   Vai jūs esat bubuļi? Tomass pajautāja, kaut nebija drošs, vai tiešām vēlas to zināt.

Izabella atbildēja pirmā: Nedomāju, ka tam, kas mēs patiešām esam, ir īpaša nozīme. Vienkārši uzska­tiet, ka esam jūsu draugi. Sieviete piegāja pie galda un nostājās blakus Rūbenam. Cilvēki daudz ko runā. Lai kur mēs aizietu, mums visur uzmācas ar jautājumiem un raida prom. Mūs pat vaino par sliktu laiku, par to, ka govis nedod pienu un ka ir zema graudu cena. Viņa apklusa un paskatījās uz Rūbenu.

-    Mana sieva runā taisnību. Mēs esam citādi, tomēr tādi paši kā jūs. Pēdējo divu gadu tūkstošu laikā mūsē­jie ir izmētāti pa visu pasauli. Mēs atrodam darbu, kur vien ir iespējams, nedarām nevienam ļaunu un cenšamies dzīvot mierā. Bet problēma ir tāda, Tomas: kad mēs darām labu, cilvēki kļūst skaudīgi. Tāpēc, ka izskatāmies citādi un mums ir sava valoda, ļaudis bieži vien vaino mūs tajā, pie kā itin nemaz neesam vainīgi. Nesaku, ka mums nav trūkumu, bet vai tad mēs izska­tāmies pēc briesmoņiem?

Tomass nodomāja, ka Rūbenu Veifūtu nu nekādi nevarētu dēvēt par briesmoni. Visu šo neilgo laiku, kopš viņi ir pazīstami, Rūbens bija izturējies ļoti laipni. Tagad viņš paplikšķināja Tomasam pa muguru un sabužināja matus. Izabella aplika roku Keitai ap pleciem un pievilka meiteni sev tuvāk.

-   Keita man pastāstīja, ka jūs esat bijuši nomodā lielāko nakts daļu. Varat zēnu istabā pagulēt. Pēc tam izlemsim, ko darīt turpmāk.