Ēnu pavēlnieks

Izabella piegāja pie pavarda un noņēma no uguns katlu ar verdošu ūdeni. No virtuves skapīša viņa izņēma divus vienkāršus baltus biķerus. Tad vina norāva zariņu no kāda zāļu tējas saišķīša, kas karājās aiz vienas no griestu sijām, iedrupināja katrā no biķeriem pa dažām lapiņām un pārlēja tēju ar karsto ūdeni. Sieviete pasniedza biķerus Keitai un Tomasam. Gaisā uzvirmoja piparmētru, lavandas un kumelīšu smarža. Ieelpojot spēcīgo aromātu, Tomass sajuta, ka deguns ir pilns ar garaiņiem. Viņš aizvēra acis un ļāva, lai viņu apņem stiprais aromāts.

-   Dzeriet! Tas novērsīs visas traucējošās domas. Neuztraucieties, tēja jūs nenoindēs; es neesmu ragana.

Tomass un Keita saprata, ka būtu velti iebilst. Kopā ar Izabellu varēja justies viegli. Tomass vienmēr bija domājis, ka spēj novērtēt cilvēku pēc tā acīm, un šīs sie­vietes acis šķita pilnas ar mīlestību. Izabella pagrieza Keitu aiz pleciem un norādīja uz kāpnēm.

-   Tagad ejiet! Mums darāms savs darbs. Kad būs laiks celties, mēs jūs pasauksim.

Tomass sekoja Keitai uz zēnu guļamistabu. Tā bija liela un tīra, ar divām platām pašdarinātām koka gul­tām. Šī istaba tik ļoti atšķīrās no kakta alā, kur Tomass gulēja uz izdiluša zirga astru matrača zem rupjas, cietas, vecas segas. Zēns iemalkoja tēju un aplūkoja visu, kas bija redzams istabā.

Sienas bija no tā paša materiāla plāksnēm un koka kā pārējā māja. Uz katras no plāksnēm bija uzgleznots mazs jēriņš vai lapsa. Uz sienas pie loga vīdēja apbrī­nojams koks, kas šķita cieši ieaudzis ar saknēm zemē. Koka stumbrs un zari cēlās augšup, ietverot logu, un lapas izskatījās tik sulīgi zaļas, ka šķita tās varētu noraut.

Pie katra zara bija uzgleznoti zeltīti apļi, kas noka­rājās no tiem kā augļi. Ikvienā aplī smalkiem, ziliem spalvas vilcieniem bija ierakstīts vārds valodā, kuru Tomass nesaprata. Dažkārt viņam grūtības sagādāja pat literārā angļu valoda, bet šie vārdi izskatījās kā no citas pasaules. Gleznojums aizņēma visu sienu un lika Tomasam justies tā, it kā viņš būtu daļa no koka. Acu priekšā vibrēja spilgti zeltainie, zaļie, dzeltenie un zilie toņi.

Visi koka zari bija savstarpēji saistīti; zeltītos apļus savija kopā sudrabotu vīteņaugu pavediens. Kreisajā pusē virs kalniem vīdēja starojošs pilnmēness, labajā pusē no jūras pacēlās zeltīta saule. Koka pakājē bija uzgleznoti rokās sadevušies vīrietis un sieviete. Starp viņiem stāvēja mazs jēriņš. Pa zaļo zāli ložņāja melns milzenis pa pusei ķirzaka, pa pusei čūska. Tā purpursarkano acu skatiens sekoja Keitai un Tomasam pa visu istabu.

Bērni stāvēja kā hipnotizēti un apbrīnoja katru glez­nojuma detaļu. Starp koka lapām vīdēja sīkas bērnu sejiņas. Katrs zars bija pilns ar maziem putniņiem un augļiem. Jo ilgāk viņi skatījās, jo vairāk detaļu atklāja gleznā. Šķita, it kā kāds tās gleznotu viņu acu priekšā.

Tomass sajuta skaudību pret šiem diviem puikām ka viņiem ir tik skaista istaba. Pie katras gultas atra­dās mazs galdiņš; uz galdiņiem ar roku izgrebtos koka svečturos, kas bija izveidoti mazu, zaļu laiviņu formā, stāvēja pa svecei. Grīda bija no koka dēļiem, un kamīnā dega kaltēta kūdra.

Ne Tomass, ne Keita nebilda ne vārda. Viņi apsēdās uz pretim novietotajām gultām un tad apgūlās uz mīk­stajiem matračiem. Pēc mirkļa abi jau bija aizmiguši.

Virtuvē Rūbens un Izabella sēdēja pie uguns un gai­dīja, līdz augšā vairs nedzirdēja ne skaņu. Bīlda un Efrigs joprojām sēdēja pie galda un brokastoja. Izabella paska­tījās uz Rūbenu un ar roku pamāja, lai viņš panāk tuvāk.

-   Viņiem ir nepatikšanas, Rūben. Meitene man pa­stāstīja, ka mežā viņus vajājuši kaut kādi dīvaini radī­jumi. Meitene ir nozagusi tēvam pistoli, un, atgriežoties mājās, es ieraudzīju pie mūsu žoga noslēptu zobenu. Izabella runāja tik klusu, lai zēni nevarētu sadzirdēt.

-   Keita teica, ka kāds puisis gribot iekļūt mācītāja Obedijas Demjurela mājā. Viņš esot melns kā nakts. No Āfri­kas, Izabella turpināja runāt klusā, satrauktā balsī,

-   to puisi sauc Rafa. Tu zini, ko šis vārds nozīmē. Viņš ir Grāmatas bērns. Keita man pastāstīja, ka viņš iera­dies šeit, lai atrastu kādu lietu, ko nozadzis Demjurels.

Rūbens saberzēja rokas, paskatījās uz puikām un tad atkal uz Izabellu.

-   Rafa ir dziedinātāja vārds. Ceru, ka tas puisis dzīvo atbilstoši savam vārdam. Es redzēju Tomasa acīs tādas bailes, kas nav saistītas tikai ar bēgšanu no kontraban­distiem. Ja tur ir iejaukts tas vecais āzis Demjurels, tad ar to lietu netiks galā divi puiši un meitene. Tomēr mēs viņus neatturēsim. Mēs taču negribam, lai kāds pievērš uzmanību tam, ko šeit darām. Mēs varētu viņiem palī­dzēt, bet tagad nav īstais brīdis sapīties ar Demjurelu un noņemties ar viņa intrigām.

Rūbens piecēlās no krēsla un nostājās ar muguru pret uguni.