Ēnu pavēlnieks

Nebija iespējams noteikt, vai jau iestājies rīts. Virs galvas Rafa dzirdēja kastroļu šķindoņu un virējas soļus. Viņš ieklausījās katrā solī. Pēc tā, kā sieviete staigāja, varēja nojaust, ka viņa stipri klibo vai arī ir ļoti resna. To, ka tā ir sieviete, Rafa noteica pēc smalkās balss, kad viņa uzkliedza Bīdlam, lai tas pazūd no virtuves un nekad tur vairs nerādās. Visas šīs skaņas bija sākušās apmēram pirms stundas, un Rafa secināja, ka ir agrs rīts. Lielāko daļu nakts viņš bija pavadījis, pūlēdamies palikt nomodā un skaitīdams lūgšanas, lai Tomasam izdodas aizbēgt no Demjurela. Viņu plāns bija izdevies; Rafa atradās mācītājmuižā, bet par Tomasa likteni viņš neko nezināja. Kad Rafa pēdējoreiz viņu redzēja, zēns skrēja pa tuneli uz izejas pusi, kur vīdēja gaisma, un Demjurels metās viņam pakaļ. Tad Rafa bija ieslīdējis pagrabā un paslēpies.

Tupēdams paslēptuvē, puisis gudroja, ko iesākt. Viņš zināja, ka atgūt keruvimu nebūs viegli. Tā bija pārāk vērtīga lieta, lai to tā vienkārši atdotu. Rafa arī saprata, ka Demjurels darīs visu, lai paturētu keruvimu sev.

Rafa nezināja, vai durvis uz pagrabu ir aizslēgtas; viņš nebija dzirdējis apgriežam atslēgu. Puisis saprata, ka drīz nāksies riskēt un doties meklēt keruvimu.

Rafa iebāza roku vienā no kastēm un izvilka lielu, stingru ābolu. Viņš nokoda kumosu, bet ābols garšoja pēc mitra koka. To izspļāvis un atlikušo ābolu ielicis atpakaļ kastē, viņš gar sienu lavījās uz durvju pusi. Pa durvju apakšu telpā iespraucās gaismas strēle. Atslēgas slēdzenē nebija. Rafa satvēra metāla rokturi un lēnām to nospieda. Durvis veroties skaļi iečīkstējās.

Uz gaiteni veda desmit akmens pakāpieni. Rafa kāpa augšup uzmanīgi, pie katra soļa apstādamies un ieklau­sīdamies. Viņš joprojām dzirdēja sievietes balsi. Virēja sūdzējās par dzīvi un vēlēja Demjurelam visas pasaules nelaimes. Rafa ieraudzīja, ka durvis uz virtuvi ir vaļā. Gaisā pacēlās ceptas zivs un kāpostu smarža, tumšajās ozolkoka durvīs virmoja tvaiku mākonis. Virtuvē pavī­dēja virējas mugura. Sieviete stāvēja ar seju pret augsto logu un akmens izlietnē mazgāja katlus. Viņa bija liela un apaļa. Viņai bija tumšzila kleita un pelēks priekš­auts, sasiets uz muguras. Rafa aizlavījās garām durvīm un lēnām iegāja gaitenī. Tā tālākajā galā viņš ierau­dzīja durvis. Virs galvas no durvju pārsedzes līdz gries­tiem divpadsmit pēdu augstumā sniedzās spogulis zelta rāmī, kurā bija izgrebta liela kraukļa figūra. Krauklis bija vismaz sešas pēdas liels. Tā garie, asie nagi bija satvēruši spoguļa stiklu un vēl garākie izstieptie spārni nokarājās gar sāniem. Putnam bija uzkrāsotas zaļas acis, un Rafam šķita, ka tas ar skatienu seko viņa gājienam pa gaiteni. Rafa paskatījās uz kraukli vēlreiz, un viņam likās, ka putns sakustas ātri sapurina zel­tītās spalvas un tad atkal sastingst. Puisim šķita, ka šis milzīgais putns kuru katru brīdi var mesties lejup un satvert viņu ar saviem lielajiem, asajiem nagiem.

Rafa turpināja uzmanīgi virzīties uz priekšu pa gaiteni. Viņš zināja, ka jebkurā brīdī kādas no netī­rajām ozolkoka durvīm var atvērties un Demjurels viņu notvers. Puisis ieklausījās katrā mazākajā durvju noklaudzēšanā, katrā grīdas dēļu nočīkstēšanā. Tālu aizmugurē joprojām skanēja virējas nīgrā balss un kastroļu šķindēšana. Rafa nonāca līdz durvīm gaiteņa galā, un krauklis vēroja viņu no augšas, it kā grasītos uzbrukt. Jauneklis aizvēra durvis un lēnām, mērķtie­cīgi ievilka elpu. Lai sevi nomierinātu, viņš skaļi izteica: Riatamus, vadi mani!

Atvēris acis, puisis pārlūkoja gaiteni. No priekšā esošo durvju apakšas pacēlās putekļu mākonis. Rafa saprata, ka jāmēģina atvērt durvis. Satvēris lielo misiņa aizšau­jamo, viņš to nospieda uz leju, un durvis sāka vērties vaļā. Brīdi viņš nedomāja par to, ka iekšā kāds varētu būt. Puisis vienkārši zināja, ka viņam tur jānokļūst.

Telpā atradās liels rakstāmgalds, un uz tā vairā­kas vecas grāmatas. Pa grīdu mētājās maizes gabali, un malā uz mazāka galdiņa stāvēja karafe ar vīnu. Pie lielā loga uz līča pusi karājās izbalējuši zaļi aizkari. Stā­vēdams durvīs, Rafa caur logu redzēja jūru, un tālumā vīdēja Beitauna. Bija skaidra diena, tomēr telpā valdīja tumšas ēnas.

Telpas kādreizējo skaistumu bija aptumšojusi nolai­dība un tās saimnieka apsēstība. Rafa ātri pārlaida ska­tienu telpai, bet keruvimu nekur neredzēja. Tad viņš pārmeklēja Demjurela rakstāmgalda atvilktnes un lielo jūrnieka lādi, kas bija novietota kamīna nišā. Arī tur tā nebija. Pēkšņi Rafa izdzirda uz kāpnēm soļus. Viņš saprata, ka glābiņa nav. Nu jau papēži klaudzināja pa gaiteņa koka dēļiem. Tie bija mērķtiecīgi, gari, pārlie­cināti soļi, un tie ātri tuvojās. Rafa saprata, ka viņam ir tikai dažas sekundes laika, lai paslēptos.