Ēnu pavēlnieks

-    Paskaties turp, draudziņ! Pasaule jau sāk mainī­ties. Keruvimam piemīt spēks, kuru tev nekad neiz­prast. Drīz vien pienāks laiks, kad debesis aptumšosies un mēness kļūs asiņains. Debesīs parādīsies zīmes, kas arī pašiem spēcīgākajiem vīriem liks drebēt bailēs. To, kas drīz notiks, nespēs apturēt pat tavs Dievs. Dem­jurels piecēlās un piegāja pie līča puses loga. Un to visu paveikšu es.

Rafa nenovērsa skatienu no kamīna un Demjurela tukšā krēsla.

-   Jūs glaimojat sev. Jūs neapjaušat tā Dieva spēku, pret kuru cīnāties… Nesaprotat, ka viņš tīši pieļauj šo nelielo augstprātību. Jūs runājāt par virvi, bet vienī­gais, kurš tiks pakārts, būsiet jūs. Dievs jau nāk. Viņš nāk, lai tiesātu, un jūs dzīvosiet neziņā, gaidot neie­spējamo.

Demjurels paķēra tukšu pudeli, pāris soļos atradās pie Rafas un trieca ar to viņam pa galvu. Belziens nāca klusu un negaidīti. Jauneklis sabruka uz grīdas, ar galvu atsizdamies pret galda malu. Viņš nokrita putek­ļos un drazās starp sakaltušas maizes gabaliem un peļu mēsliem.

Aizvāc viņu no šejienes, Bīdl. No visām tām viņa runām par Dievu man metas nelabi. Un dabū marķē­jamo dzelzi: mēs viņu iezīmēsim tā, ka viņš to nekad neaizmirsīs.

8 Sērs un auksti kāposti

nāsīs ieplūda spēcīga dvaka, pārliecinot Rafu, ka  viņš vēl ir dzīvs. Tā koda acīs un rīklē tik stipri, ka acīs saskrēja asaras. Rafa ievilka elpu un sajuta, ka viņu smacē apkārt mutuļojošie garaiņi ar puvuma smaku. Tie oda pēc sēra, svilstošām jūraszālēm un suņu čurām.

Puisis gulēja pilnīgā tumsā, un viņam vajadzēja pie­likt pūles, ne vien lai elpotu, bet arī lai paliktu pie apzi­ņas. Ievainojums pakausī nemitīgi pulsēja, un svelošas sāpes dedzināja katru nervu. Labais plecs neciešami sāpēja. Šķita, it kā visa viņa miesa būtu atrauta no kauliem un sacirsta tūkstoš gabaliņos. "Ja jau es jūtu sāpes, tātad esmu dzīvs," Rafa nodomāja, cenzdamies izspļaut salmus un dubļus, kas kaut kā bija nonākuši viņam starp zobiem. Tagad mutē ieplūda spēcīga amon­jaka garša. Puisis norija augšup kāpjošo nelabumu un apjauta, ka viņa rokas ir cieši sasietas uz muguras.

Rafa sadzirdēja tekoša ūdens skaņu un cilvēku bal­sis kaut kur ārā. Kāds vīrietis zemā, piesmakušā balsī kliedza uz pārējiem, rejot kā centīgs sargsuns. Rafa dzirdēja, kā vējš dauza slēģus, tie sitās pret sienu smagiem būkšķiem. Tālumā skanēja salta āmura klau­dzēšana pret metālu. Puisis atvēra acis un meklēja kaut mazāko gaismas stariņu. Bet viņam apkārt valdīja melna tumsa kā bieza migla, kam nespēja izspiesties cauri ne skatiens, ne gaismas stars.

Rafa apgriezās otrādi, un viņam izdevās piecelties sēdus un atslieties pret auksto, slapjo, glumo akmens sienu. Atspiedies ar rokām pret mitro grīdu, viņš mēģi­nāja aptaustīt savas plaukstu locītavas, lai saprastu, kā ir sasiets. No kaut kurienes tumsā atskanēja klusas raudas. Rafa uzsauca:

-   Lai miers ar tevi! Runā, lai es zinu, kā tevi sauc.

Atbildes nebija, bet šņukstēšana turpinājās. Rafa saklausīja metāla ķēžu grabēšanu un žvadzēšanu, tās velkot pa akmens kāpnēm. Durvis atsprāga vaļā, un kambarī ienāca divi vīri jūrnieku zābakos un garos, netīros svārkos. Viens no viņiem mazs, tievs vīrelis ar greizām kājām turēja rokā vējlukturi. Otrs liels, resns vīrs nesa dzelzs važas un kniedējamo āmuru. Lampas gaismā Rafa ieraudzīja, ka šņukstētājs ir mazs puika, kas saritinājies gulēja stūrī, ierausies mitrajos salmos. Viņam mugurā bija saplīsis krekls un kājās skrandainas bikses; puišeļa mati bija savēlušies, pilni gružiem un pielipuši pie sejas.

Vīrietis ar āmuru un ķēdēm sagrāba Rafu aiz matiem un uzrāva kājās. Viņš oda pēc alus un aukstiem kāpos­tiem. Vīra seja bija raupja un sarkana un zodu klāja sudraboti rugāji.

-   Nāc nu, puis! Demjurels grib tev tās uzlikt, lai tu nevarētu aizbēgt. Nosmējies viņš pagrabināja ķēdes.

Tikai neiedomājies darīt muļķības. Vienīgā izeja no šejienes ir mājas ārdurvis, un tās ir slēgtas.

Vīrietis aizrāva Rafu aiz matiem uz telpas otru galu un nospieda uz ceļiem. Ievainotajam plecam saskaro­ties ar akmens sienu, Rafa no sāpēm iekliedzās.

-   Ai, ai, ai! Izskatās, ka viņam te ir par daudz dze­ramā ūdens. Labāk atvēsinies!

To teicis, resnais vīrs paņēma samazgu spaini, kas stāvēja viņam pie kājām, un uzgāza netīro šķidrumu Rafam uz galvas.

-   Dāmām patiks, kā tu smaržo. Nāc nu, tagad tiksim ar tevi galā.

Mazais, tievais vīrelis nolūkojās uz Rafu ar riebumu. Viņš nesaprata, kāpēc puisis izturas tik klusu. Tas neru­nāja un nepretojās. Vējluktura blāvajā gaismā varēja redzēt, ka viņš pasmaida. Abi vīri saskatījās, un viņiem gribējās mocīt jaunekli tā, lai panāktu kādu reakciju, lai viņš kliegtu pēc žēlastības. Abi vēlreiz paskatījās viens uz otru un tad uz Rafu, kurš tupēja uz ceļiem izmirkušajos salmos, kas bija izklāti uz akmens grīdas.