Ēnu pavēlnieks

-   Nu, pēc šejieniešu saprašanas, ja tev ir šī zīme, tu esi Demjurela īpašums. Tā ir viņa zīme, un neviens nekad neapstrīdēs to, ka tu piederi viņam. Labāk sāc domāt kā vergs, citādi tev dzīve kļūs vēl grūtāka.

Viņa nomazgāja ievainojumu ar mitru lupatu un apsēja ar labāko, ko varēja atrast virtuvē, vecām auduma strēmelēm. Rafa saprata, ka šī māja ir tāda kā raktuvju strādnieku patversme un atrodas Lende­sas kundzes pārziņā. Meklējot apsējus, sieviete ik pa laikam ieņēma pa lielam malkam no zaļās pudeles. Kurlmēmais zēns, lai nemaisītos viņai pa kājām, bija ieritinājies vienas divstāvu gultas stūrī un no turienes skatījās lielām acīm kā mazs ūpis.

Sieviete apsēja beidzamo saiti un uzmeta Rafam sapņainu skatienu.

-    Ak, kā es gribētu, lai man būtu savs vīrietis! Kāds, kas mani sameklētu, kad viņam tas vajadzīgs, un kas par mani parūpētos, kad es kļūšu pārāk veca… Sie­vietes augšlūpa sāka trīcēt. Bet man neviena nav nevienas pašas dvēseles. Viņa aizlika rokas priekšā sejai un sāka raudāt. Lendesas kundzes emocijas mai­nījās ātrāk nekā paisuma un bēguma viļņi jūrā. Balsī atkal ieskanējās dusmas. Ja viņš nebūtu mani te pametis, es varēju kļūt par īstu dāmu. Man nebūtu jāizturas laipni pret katru dzērāju, kas te iegriežas, lai labi pavadītu laiku.

Viņa apklusa, apsēdās uz krēsla un pacēla gandrīz tukšo džina pudeli. Ja nebūtu šitā, es nezinu, ko darītu. Sis ir labākais draugs, kāds vien var būt. Tas sasilda sirdi, uzmundrina un…

-   Kas viņš ir? Rafa viņu pārtrauca, pamādams uz zēna pusi.

-   Viņš nav nekas. Viņam nav vārda, nav balss, viņš tevi nedzird.

Pēc brīža sieviete piebilda: Viņš labi slauka un mazgā, tikai visu laiku nebeidz mukt prom. Vienmēr atkal aizbēg un allaž no jauna tiek noķerts. Viņa paskatījās uz puisi. Rafa ievēroja, ka tagad sievietes acīs vīd gandrīz maigums; tajās vairs nebija dusmu, drīzāk līdzjūtība.

-   Kur ir vina māte un tēvs?

-   Cik man zināms, viņa tēvs var būt jebkurš no pie­ciem vīriešiem. Viņa mātei bija liela piekrišana, viņa vienmēr vēlējās kādu mīlēt, bet nekad nezināja, kurš būs nākamais. Sieviete runāja gandrīz sapņaini.

-   Tātad jūs viņu pazināt?

-   Pazinu ļoti labi, bet viņas dzīve beidzās pirms vienpadsmit gadiem un pieciem mēnešiem, un kopš tā laika puika ir te. Sieviete paskatījās uz zēnu. Man pret viņu ir mīksta sirds. Pusi laika viņš mani padara pilnīgi traku, bet pārējā laikā es viņu šausmīgi mīlu. Es tikai gribētu, lai viņš sadzird manu balsi. Sieviete aizdomīgi paraudzījās uz Rafu. Kas tu tāds esi? Kāpēc man vajadzētu tev stāstīt tādas lietas? Nāc, tev jāatpū­šas, un man vajag vēl džinu. Sieviete paņēma pudeli un izlēja pārpalikumu krūzē. Šī būs vieglākā diena, kādu tu šeit piedzīvosi. Viņa pamāja uz sienas pusi. Izvēlies gultu; visās ir blusas. Jo augstāk uzkāpsi, jo mazāk tās kodīs un tu labāk gulēsi.

Viņa palīdzēja Rafam piecelties no krēsla un uzrāp­ties augšējā guļvietā. Puisis ar visām roku važām apgū­lās uz veselā pleca un nolika galvu uz koka galvgaļa. Matrača salmi dūrās viņam mugurā un dzeldēja kā nātres.

Rafa gulēja uz viena sāna un vēroja, kā Lendesas kundze gatavo ēdienu. Gaisma ārā sāka dzist. Sieviete citu pēc citas iededza virtuvē lampas un logā ielika sveč­turi. Kurlmēmais puisēns rosījās viņai apkārt, atnes­dams malku vai padodams miltus. Sievietei nokrita uz grīdas koka karote; zēns smaidīdams pielēca klāt, ātri to pacēla un pasniedza kā trofeju. Nezinādami, ka viņus novēro, abi apmainījās maigiem skatieniem. Lendesas kundze noglāstīja puišelim galvu un smaidī­dama noskūpstīja viņu uz pieres. Rafa aizvēra acis, jo miegs viņu aicināja uz citu pasauli. Raktuvju skaņas un smakas izgaisa sapņu bezdibenī.

9 Pakārtais vīrs

Tomasu pamodināja no sapņa durvju aizciršanās troksnis. Tas nodrebināja visu māju kā maza zemestrīce, satricināja sveces liesmu un biķeri uz mazā galdiņa blakus gultai. Pēc tam atskanēja spēcīga, paš­apzinīga vīrieša balss, kas liecināja, ka tās īpašnieks ir pasaulīgs un skarbs cilvēks. Šo balsi Tomass jau iepriekš bija dzirdējis un nekad to neaizmirsīs. Tas bija Džeikobs Kreins.

No virtuves nāca apslāpētas sarunas skaņas. Kreins klusināti sarunājās ar Rūbenu un Izabellu. Tomass pie­cēlās no gultas un piespieda ausi pie grīdas, cenzdamies saklausīt teikto. Keita joprojām gulēja un neko nema­nīja. Taču, lai kā viņš pūlējās, neko no runātā nevarēja saprast. Zēns uztvēra tikai atsevišķus vārdus: šonakt… līcis… pakārts…

Tieši pēdējais no šiem vārdiem īpaši piesaistīja zēna uzmanību. Kad viņš vēl bija mazs, viņu reiz paņēma līdzi noskatīties, kā tiek pakārts Čārlzs Meihjū. Tas bija lielceļa laupītājs, ko zemessardze bija notvērusi pēc laupīšanas Jorkā. Visa pilsēta bija devusies uz piestātni, lai redzētu pašdarinātās karātavas un nāvei nolemto vīru. Tomass atminējās, ka toreiz bija gaišs jūnija rīts, sildīja saule un gaisā virmoja zivju un žāvējamo tīklu aromāts.