Ēnu pavēlnieks

-   Ja nebūtu nomiris tavs brālis un pēc tam māte, es nekad nebūtu sācis dzert un nodarboties ar kon­trabandu. Bet pagātni mēs neviens nevaram mainīt, Keita. Un, spriežot pēc tā, ko es dzirdēju, tu pati esi lielā ķezā. Nepaies ilgs laiks, līdz Demjurels uzzinās no tava drauga, kas bija kopā ar viņu, un tad jūs abus gaida cilpa. Es nevēlos redzēt savu bērnu zvārstāmies karātavās Bīkonhilā.

Tēvs piegāja pie Keitas un pastiepa pretī abas rokas. Nekad agrāk viņš tā nebija darījis. Meitene ievēroja, ka tēva rokas dreb. Viņš pūlējās meitai uzsmaidīt. Tas sanāca visai neveikli; šim cilvēkam smaidīšana nepa­devās dabiski. Bija pagājuši daudzi gadi, kopš viņam pēdējoreiz bija gribējies kādam uzsmaidīt. Vienīgās jūtu izpausmes, kam viņš spēja saņemties, bija saraukta piere un asi vārdi. Un vēl asaras, ko viņš spēja izspiest no savas ar džinu piesātinātās dvēseles katru reizi, kad iegrima dzēruma melanholijā un raudāja par zaudēto sievu.

Tagad viņš izrunāja maigus vārdus: Es mīlu tevi, Keita.

-Ja tu mani mīlētu, tu nekad nebūtu man melo­jis, viņa jūtu uzplūdus pārtrauca Keitas skarbie vārdi. Viņai gribējās pieskriet pie tēva un apskaut viņu, lai viss atkal būtu labi. Taču meitene juta, ka dusmas viņu sastindzina. Viņa iekoda lūpā, cerot, ka sāpes remdēs aizvainojumu.

-   Visi melo, Keita. Tas pieder pie dzīves. Ar patie­sību tu nebūtu tikusi galā. Dalīties noslēpumā ar bērnu un lūgt, lai viņš to glabā, ir tas pats, kas censties ziemā uzturēt pie dzīvības tauriņu.

-   Bet tev nebija man jāmelo. Es esmu tava meita un būtu varējusi tev palīdzēt. Taču tu tikai dzēri džinu un, kad devies uz darbu, patiesībā palīdzēji Džeikobam Kreinam.

Kreins piecēlās un piegāja pie Keitas. Sī bija pirmā reize, kad meitene redzēja viņu tuvumā. Kreins bija garš un tievs. Zem melnās žaketes ar sudraba pogām vīdēja balta apkaklīte. Gaišie mati krita uz pieres. Uz labā vaiga Kreinam bija gara, tikko aizdzijusi rēta.

-   Šonakt nav īstā reize, lai mēs karotu savā starpā vai celtu gaismā pagātni. Viņš paskatījās uz Keitu un Tomasu un uzlika abiem uz pleca savas spēcīgās rokas. Jums par daudz ko nāksies atbildēt; taču, pirms vēl uzlēks saule, ir iespējams visu vērst par labu. Kreins uz brīdi apklusa un skatījās uz abiem bērniem. Jo pēc saullēkta mēs visi varam būt miruši.

10 Dunamežs

Rafa nespēja noticēt savām acīm. Viņš bija aizmidzis tumšā, gandrīz tukšā istabā, kur Lendesas kundze un zēns rosījās, iedegdami lampas, bet tagad pamodās gaišā, dūmiem pilnā namā, kur pie galda valdīja īsta kņada.

Rafa pavērās lejup no gultas otrā stāva un jutās kā skatītājs operas balkonā. Tur lejā bija sapulcēju­šies pasaules noskrandušākie cilvēki. Vienā telpā bija sabāzti vīrieši, sievietes un bērni visi netīri, nosmē­rējušies sarkaniem putekļiem un dubļiem, kas klāja raktuves.

Viņu tērgāšana atbalsojās akmens sienās. Galds bija nokrauts tukšiem šķīvjiem. Pieaugušie aizrautīgi saru­nājās, bet bērni spēlējās kamīnā iedegtās lielās uguns priekšā. Tie bija plukatu un skrandaiņu svētki, un viņu bankets sastāvēja no kartupeļiem un rāceņiem ar vecas aitas kaula aromātu. Lielā, virs liesmām pakārtā kas­troļa dibenā kā melns vulkāns burzguļoja un mutuļoja ēdiena paliekas.

Rafa ievēroja, ka pie galda valdīja zināma kārtība. Vecākie un mazāk nosmulējušies vīrieši sēdēja tuvāk ugunij galda tālākajā galā. Lendesas kundze bija apsē­dusies galda galā. Viņa pīpēja pīpi un dzēra džinu un trešā brūvējuma alu no lielas krūzes. Rafam viņa atgā­dināja tādu kā karalieni, kas sēž saaicināto galminieku vidū.

Sievietei pie labās rokas sēdēja liels, drukns vīrs saplēstā jakā un nodriskātā kreklā; ap kaklu viņam brīvi bija apsiets sarkanas drēbes gabals. Vīram bija spēcīgs žoklis un iekritušas acis. Viņš ne reizi nepa­smaidīja. Drūmi lūrēdams, vīrietis, atslējies krēslā, klausījās apkārtējo sarunās.

Tad viņš caur sakostajiem brūnajiem zobiem uzru­nāja Lendesas kundzi: Vai vari šovakar izlikt kārtis, Mērij? Būtu labi uzzināt, kas mūs sagaida nākotnē.

Lendesas kundze pamāja ar galvu jaunai sievie­tei, kas sēdēja no viņas pa kreisi. Tā izvilka no galda atvilktnes zila zīda tīstokli. Lendesas kundze to attina un izņēma lielu kāršu kavu ar bildēm.

Visi, kas atradās telpā, apklusa, un viņa lēnām un nesteidzīgi sajauca kārtis. Tad viņa aplaida skatienu apkārt un uzsmaidīja katram, kas sēdēja pie garā galda.

Kuram zīlēsim šovakar? Lendesas kundze, cenz­damās runāt nopietnā balsī, ielūkojās katram sejā. Ko kārtis pateiks par mūsu dzīvi?

Vairāki lielākie bērni skali iekliedzās, cenzdamies sev pievērst viņas uzmanību. Lendesas kundze pakra­tīja galvu, it kā teiktu, ka šoreiz nav viņu kārta. Bērni vīlušies novērsās.

-   Zīlēsim Demjurelam paskatīsimies, ko viņam pavēsta kārtis. Galu galā viņa nākotne ir arī mūsējā, ieminējās kāds Lendesas kundzei tuvu sēdošs vīrs, izdauzīdams pīpi pret ādas zābaka zoli.