Ēnu pavēlnieks

Kreins ātri pārtrauca Tomasu: Jūs tikai skraidījāt pa tuneli, kurā man glabājas piecdesmit mucas ar bren­diju un divdesmit četras kastes ar tēju visas tikko kā no kuģa un pārdodamas par labu cenu. Vīrieša balss kļuva arvien skaļāka. Demjurels nezināja, ka tās tur atrodas, pirms nebija devies meklēt tevi un tavu draugu. Jūsu dēļ man nepaveicās. Divsimt mārciņu par mantu uzglabāšanu tā ir liela nauda. Viņš uzmeta Tomasam skatienu. Keita juta acīs sariešamies asaras, un, iedomājoties, ko Kreins varētu ar viņiem izdarīt, sirds sāka sisties straujāk.

Kreina vājā seja raustījās dusmās. Šķita, it kā katrs muskulītis tajā kustētos pats no sevis. Viņš berzēja rokas arvien stiprāk, it kā ar smilšpapīru rīvētu koku. Nu, kā tad būs, Tomas? Kā tu man to atmaksāsi?

-   Kas ir ar mūsu draugu? Vai viņš ir dzīvs? Tomass norija kamolu kaklā.

-   Jūsu draugs ir tikpat kā miris. Demjurels pats man šorīt pateica. Viņš padarījis to par savu vergu, iededzi­not plecā burtu D. Tagad puisis raks alauna slānekli, līdz kritīs no pārpūles, vai atradīs galu karātavās.

Tomass pavēra muti, lai atbildētu, bet iejaucās Rūbens. Šī balss viesa miera izjūtu.

-    Kreina kungam ir kāds plāns. Mēs viņam izstāstī­jām visu, ko par jums zinām, un viņš vēlas palīdzēt. -

Rūbens apklusa un paskatījās uz abiem. Tas varētu izglābt dzīvību Rafam un arī jums.

-   Kas jums izstāstīja par Rafu? Mēs netikām piemi­nējuši viņa vārdu. Tomass uzmeta skatienu Keitai.

-   Es pateicu Izabellai, meitene atteica. Man vaja­dzēja kādam to izstāstīt. Tie radījumi mani bija tā nobiedējuši. Keita sāka raudāt un slaucīja asaras kleitas piedurknē. Izabella aplika roku viņai ap pleciem un pievilka meiteni sev klāt.

-    Mani nebiedē Demjurela burvestības, Kreins turpināja nicinošā balsī. Lai arī viņam kalpotu visi elles izdzimumi, tas nestāsies ceļā manam brendi­jam. Un, ja mani mēģinās apturēt vai pats nelabais, paskatīsimies, ko tas teiks par svina lodi un mačetes cirtienu. Viņš iesmējās. Man ir divdesmit vīru un līcī noenkurots ātrs kuģis. No jums es vēlos vien to, lai jūs būtu Demjurelam par ēsmu; tad es dabūšu rokā Rafu un to, ko viņš meklē. Gribu atgūt savu brendiju bez nodokļu maksāšanas un daļu no naudas, ko esmu samaksājis tam vecajam sunim pēdējo desmit gadu laikā.

-   Neuzticies viņam, Tomas! Mans tēvs apgalvo, ka viņš ir zaglis un slepkava. Keita metās Kreinam virsū kā kaķene, kas grasās izlaist nagus. Izabella saturēja viņu no mugurpuses, bet meitene spārdījās un pretojās. Kreins nepakustējās un pat nesarāvās.

Viņš mierīgi ierunājās: Tavs tēvs, Keita Kolgena, ir tikpat rūdīts vīrs kā es. Viņš ir palīdzējis man ievest tik daudz kontrabandas brendija un tējas, ka ar to varētu piekraut visu Vitbijas ostu. Viņš ir izvilcis man no kabatas vairāk naudas, nekā tu spēj iedomāties, un tas kopš tavas mātes nāves ir palīdzējis viņam tevi pabarot un apģērbt.

-   Melis. Melis! Mans tēvs ir muitas darbinieks. Viņš kalpo karalim. Viņš ķer kontrabandistus, Keita klie­dza. Viņš nekad nesadarbotos ar tādu zagli un slep­kavu, kāds esi tu. Viņš ir godīgs cilvēks, bet tev šo vārdu nekad nesaprast.

Kreins noklausījās viņas klaigāšanā pilnīgi bezkais­līgi. Viņš paskatījās uz Rūbenu un ar galvu pamāja uz ārdurvju pusi. Rūbens piecēlās no krēsla un piegāja pie durvīm. Viņš tās plaši atvēra. Istabā ieplūda aukstais nakts gaiss. Sveču gaisma caurvējā noplīvoja un kļuva blāvāka; šķita, it kā tumsa, kas valdīja ārā, paņemtu no istabas visu gaismu un iesūktu to sevī.

Rūbens klusu uzrunāja kādu, kas stāvēja ēnā. Keita ieraudzīja vāji apgaismota vīrieša ēnu. Viņš pienāca tuvāk durvīm. Meitene pamanīja, ka vīrietis ir ģērbies netīrā, brūnā ūdensnecaurlaidīga auduma tērpā un ar trānu ieziestā cepurē, kas dzintarkrāsas gaismā spī­dēja. Vīrs pieliecās, lai tiktu iekšā pa mazajām durti­ņām, un ienāca mājā. Viņš apstājās pie durvīm, un no mēteļa tam pilēja lietusūdens. Vīrietis noņēma cepuri un pacēla skatienu. Pārsteigumā Keita nodrebēja, jo ieskatījās acīs savam tēvam.

-   Šķiet, man nevajag jūs abus iepazīstināt, vai ne? Keita Kolgena, ceru, ka tu pazīsti savu tēvu pat šādā gaismā. Nāciet iekšā, Kolgena kungs, un apsēdieties… Nešaubos, ka viņa gribēs iecirst jums pliķi vai iespert par to, ka esat visus šos gadus viņu mānījis. Domāju, ka nu jau viņa ir pietiekami liela, lai uzzinātu visu patie­sību pārjums un mani.

Keita neticīgi skatījās uz tēvu. Viņa tvēra gaisu pil­niem malkiem, cenzdamās aizturēt asaras, un plaukstas sažņaudza dūrēs.

-   Viņš tevi pazīst, viņš zina tavu vārdu! meitene kliedza uz tēvu. Tu man stāstīji, ka viņš ir zaglis un ka tu gribētu viņu redzēt mirušu.

-   Kā tu domā, par ko es visus šos gadus tevi baroju? Tā nebija nauda, kas nāca no Muitas nama. Ja es nesa­darbotos ar Džeikobu, mēs jau sen būtu uz ielas.

-   Ja tu to neizlietotu dzeršanai, mums būtu pieticis, ko ēst, arī bez meliem, krāpšanas un zagšanas, tēvs.