Ēnu pavēlnieks

-   Paņem lādi, aizslēdz to un sadedzini. Viņš uzmeta Bīdlam asu skatienu. Izdari to nekavējoties, Bīdl!

Kalps piegāja pie lādes, saņēma to aiz viena roktura un mēģināja vilkt pa grīdu. Lāde bija smaga, Bīdls tik tikko spēja to pakustināt. Demjurels nāca viņam palīgā, un pa abiem viņi lādi vilka un stūma, līdz dabūja laukā pa durvīm gaitenī. Tad viņi aizvilka to līdz ārdurvīm un stīvēja lejā pa pakāpieniem. Bīdls vairs nevarēja lādi noturēt, jo tās smagums bija novilcis viņam roku. Viņš atlaida tvērienu, un lāde nobūkšķināja lejup pa akmens pakāpieniem un sagruva uz piebraucamā ceļa.

Rafa, kritiena apdullināts, izripoja no lādes un iekrita dubļos. Demjurels ātri metās viņam virsū, saķēra aiz rīkles un pacēla gaisā.

-   No manis nekur nevar noslēpties. Vai tu domāji, ka es turēšu keruvimu vietā, kur tu to vari atrast?

Rafa nespēja atbildēt, jo mācītājs žņaudza rīkli arvien ciešāk, vienlaikus paceldams viņu no zemes.

-   Jūs viņu nogalināsiet, kungs! Bīdls uzsauca Dem­jurelam.

-   Viņš bija miris jau tajā brīdī, kad spēra kāju šajā namā. Bet varbūt pašlaik nav īstais laiks un vieta. Nekad nevar zināt, Bīdl. Varbūt dzīvs viņš būs noderī­gāks.

Demjurels apgrieza Rafu riņķī un nometa zemē.

-   Tev būs man šis tas jāpaskaidro. Tagad celies augšā un nedomā bēgt. Mums ir suņi, kas tevi noķers pāris minūtēs.

Rafa piecēlās no dubļiem, un Bīdls viņu vilka uz mācītājmuižas durvju pusi. Puisis nerunāja ar sagūstītājiem un centās uz viņiem neskatīties. Tie ieveda viņu atpakaļ Demjurela kabinetā. Bīdls aizslēdza durvis un no tukša puķu poda izņēma niedres nūju. Saliecis rok­turi, viņš iestiprināja niedrē asu, garu asmeni. Demju­rels apsēdās apbružātajā ādas krēslā un vēroja Rafu. Viņa skatiens nopētīja katru puiša ķermeņa collu, ievē­rojot viņa izskatā itin visu, it kā cenšoties atklāt, kas šis puisis ir un kāpēc ieradies. Dažas minūtes tā Rafu pētījis, viņš beidzot sāka runāt.

-   Kā tevi sauc? Demjurels uzstājīgi noprasīja. Rafa neatbildēja. Tu nenodarīsi sev neko ļaunu, ja pateiksi, kas esi. Tad mēs vismaz varēsim viens pret otru izturē­ties pieklājīgi. Mācītājs centās pasmaidīt. Pēc tavas ādas krāsas var spriest, ka neesi šejienietis. Vai tu esi vergs?

Rafa skatījās grīdā. Istabā oda pēc sviedriem un mitrām grāmatām. Tajā valdīja nekārtība un bija sajū­tams skaidri jaušams nedraudzīgums. Grīda nebija slaucīta vairākus gadus un bija piemētāta ar saplīsuša stikla, māla trauku un sakaltušas maizes gabaliem. Stūrī pie durvīm kāda liela žurka bija nograuzusi grīdlīstei malu. Katru virsmu kā pelēks sniegs klāja bieza putekļu kārta. Kādreizējo šīs istabas skaistumu bija pārmākusi gadiem ilga nolaidība, kas palīdzēja Rafam norobežoties no Demjurela jautājumiem.

-   Nu, puis, pastāsti taču man, kas tu esi! viņš uzrēja Rafam. Smaids mācītāja sejā bija pazudis; šķita, ka tumšā, zemā balss ceļas no vina vēdera dziļumiem kā netīrumi no pārplūdušas kanalizācijas caurules. Es varu piespiest tevi runāt veidos, kas tev nepavi­sam nepatiks. Ja nu es kaut ko nevaru ciest, tad tā ir augstprātīga klusēšana. Vai tu esi ieradies, lai nozagtu keruvimu?

Rafa dziļi ievilka plaušās sasmakušo gaisu. Viņš pacēla acis un paskatījās uz Demjurelu, kurš sēdēja pie sava rakstāmgalda uguns priekšā.

-   Nozagt? Es neesmu ieradies, lai zagtu, bet gan lai paņemtu atpakaļ to, kas pieder man. Tāda ir patie­sība. Puisis uzlūkoja mācītāju un nu tikai ieraudzīja viņa noliesējušo, kaulaino seju un asos vaibstus.

-   Patiesība. Kas ir patiesība? Tu ierodies šeit, slēpies manā lādē, izspiego mani. Vienīgo lietu, kam piemīt kāda vērtība, man atnesa cilvēks, kurš līdzinās tev. Un, tavai zināšanai, es viņam par to godīgi samaksāju, Demjurels norūca. Tāpēc drīkstu uzskatīt, ka tu esi ieradies, lai to nozagtu. Vai Gebra Nebura tev pateica, kur atrodas keruvims?

Demjurels izņēma no atvilktnes nazi un pavērsa asmeni pret Rafu.

-   Nebura ir zaglis. Viņš nozaga savu vārdu un ir nozadzis arī keruvimu. Viņš neradīs mieru pat nāvē, noteica Rafa. Bīdls, izdzirdis šādu asu atbildi, pielēca kājās un novicināja savu ieroci, tikai par kādu collas daļu neskardams Rafas galvu.

-    Nespēlē ar mani spēlītes! iesaucās Demjurels. Par zagšanu mēs cilvēkus pakaram, un mums vēl ir palicis pietiekami daudz virves tavam mazajam, jauka­jam kakliņam. Tagad stāsti taisnību! Kas tu esi, un ko tu gribi? Demjurels iedūra naža asmeni galdā.

-    Es vēlos atgūt to, kas ir manējais, un tad likšu jūs mierā uz visiem laikiem. Vienkārši atdodiet man keruvimu, un es došos prom un vairs nesagādāšu jums nekādas raizes, Rafa atbildēja.

-   Tu, mans draugs, nekur neiesi. Tu paliksi te līdz savai nāves stundai. Varbūt tas būs rīt vai parīt, bet noteikti drīz. Viens keruvims jau ir manējais, un visai drīz es iegūšu arī otru. Un tad pasaule mainīsies tā, kā tev pat ļaunākajos murgos nav rādījies. Demjurels caur logu norādīja uz debesīm. Pēc vētras tās virs jūras ziemeļu pusē mirgoja savādās nokrāsās. Apvārsnis pir­majā rīta gaismā blāzmoja oranžos un zaļos toņos.