Ēnu pavēlnieks

-   Viena problēma, Skerij, tu esi pārāk dumjš, lai lasītu. Konsits pie sevis nosmējās un elsdams pūz­dams soļoja tālāk. Blaits joprojām klusēja. Rafa turpi­nāja uz viņu skatīties, juzdams, ka šo vīru vada kaut kas draudīgs. Viņš bija redzējis daudzus cilvēkus, kas bija ļāvuši, lai viņu dzīvi iznīcina ļaunums; viņš spēja sajust ļaunā gara klātbūtni pēc cilvēka acu skatiena. Šādas acis raugās tev tieši cauri it kā no citas pasau­les. Tās necieš izaicinājumus, bet ļaunumu tajās var sagraut, piesaucot vienu vienīgu Patiesības Vārdu. Rafa zināja, ka ar Riatamusa spēku viņam nav jābīstas ne no viena gara.

-   Tu nevarēsi valdīt pār viņu vienmēr, Rafa klusu noteica. Kādu dienu tev viņš būs jālaiž vaļā. Galu galā neviens nav mūžīgs. Dunamežs neatbildēja. Kā tevi sauc, gars? Pasaki man, kas tu esi!

Blaits pievilka Rafu sev cieši klāt, tā ka viņa jaka sāpīgi berzēja puisim plecu. Pacēlis skatienu, Blaits tālumā, kalna galā, ieraudzīja Skeriju. Konsits vilkās pakaļ simt jardu aiz viņiem. Abi bija pārāk tālu, lai iejauktos, tagad bija īstais laiks. Dunamežs skaļi ieru­nājās savā paša balsī. Blaits sajuta rīklē vibrējam ska­ņas, pār kurām viņš nespēja valdīt.

-   Tu neapturēsi mani, puis, radījums noņurdēja zemā, niknā balsī. Esmu sekojis tev pietiekami ilgi, un šonakt man ir izdevība izdzēst tavu gaismu uz visiem laikiem. Dunamežs pievilka Blaita jaku Rafam vēl tuvāk, it kā censtos sagādāt viņam pēc iespējas lielākas sāpes.

-   Beidzot tu vismaz uzdrošinājies runāt. Parasti dēmoni, baidoties no gaismas, slēpjas tumsā. Kādu varu tu pārstāvi? Vai tu esi vienkārši kaut kāds kadešs kāda burvja klēpja sunītis? Rafa skatījās tieši acīs radīju­mam, kas vērās viņā no Blaita sejas. Kāpēc tu domā, ka es nesaukšu Riatamusa vārdu? Vai tad nezini, ka viņš var atsūtīt visus savus seruvimus, lai tevi iznīcinātu? Rafa apklusa un palūkojās uz Blaitu. Gars neatbildēja. Es zinu, kas tu esi, dunamež… Un tagad laid mani vaļā, pirms esmu nosaucis slepeno vārdu, kura priekšā pat tev ir jānoliec galva. Varbūt viņš atstās tevi dzīvu.

Blaits juta, kā radījums, locīdamies viņa ķermenī, rausta un velk viņa iekšas. Roka atlaida Rafu, un vīrs to iebāza jakas kabatā, lai izvilktu garo nazi, kuru bija tur paslēpis. Viņš atgrūda Rafu un novicināja nazi. Tas skāra puiša vaigu. Nespēdams valdīt pār sevi, Blaits sagrīļojās uz Rafas pusi, kurš bija paklupis takas malā. Viņš krita puisim virsū, cenzdamies iegrūst nazi tam krūtīs. Rafa saķēra Blaita roku, un asmens noslīdēja tikai dažas collas no viņa sejas.

-    Tu domāji, ka spēsi apturēt mani ar vārdiem, puis, nošņācās dunamežs. Šajā ķermenī man būs daudz iespēju. Ar šīm spēcīgajām rokām es varētu pacelt beigtu govi un drīz vien turēšu tajās beigtu afri­kāņu priesteri, ko iemetīšu jūrā. Dunamežs trīcēja, cenzdamies piespiest Blaita roku tuvāk Rafam. Es gribu redzēt tavas asinis uz šī asmens, un, kad tu būsi miris, es dejošu uz tava kapa. Runādams viņš slienājās un urkšķēja kā cūka.

-    Riatamusa… vārdā… es pavēlu tev doties prom! Rafa izkliedza šos vārdus, cik skaļi vien spēja. Tie atbal­sojās raktuvēs, dziļi mežā, un vējš tos aiznesa tālu pāri jūrai. Blaits pielēca kājās un aizsteberēja pāri takai. Skerijs pagriezās un sāka skriet lejā pa kalnu. Kon­sits rausās augšā pa nogāzi, cik ātri vien vārgās, res­nās un drebošās kājas spēja viņu nest. Dunamežs tika izrauts no Blaita ķermeņa ar sirdi plosošu kliedzienu, un dūšīgo vīru atsvieda malā kā salmu maisu. Rafas priekšā stāvēja gaismas ķēdēm savaņģots briesmonis. Viņš nespēja pakustēties, jo važas kļuva arvien ciešā­kas. Ieraudzījis radījumu, Blaits šausmās aizsedza acis ar roku. Skerijs, skriedams lejup pa šauro taku, nespēja noticēt savām acīm.

Rafa piecēlās kājās un aplūkoja nožēlojamo radī­jumu, kas tupēja viņa priekšā. Tas blenza uz viņu ar savām šaurajām acīm un mēģināja pasmaidīt ar muti, kas bija pilna ar nelīdzeniem, uz āru izvirzītiem zobiem, kuri traucēja viņam runāt.

-   Apžēlojies par mani, es negribēju tev nodarīt neko ļaunu, radījums žēlīgi lūdzās. Ja tu mani palaidīsi vaļā, es atstāšu šo vietu un vairs nesagādāšu nekādas raizes. Ļauj man iet un atrast kādu, kas nestu mani visu mūžu.

-   Kādas tev tiesības jaukties šajā pasaulē? Vai tu devi šim vīram iespēju pateikt "nē"? Rafa, dusmīgi uzrunādams radījumu, kas locījās ciešajās gaismas važās, pamāja uz Blaita pusi.

-   Viņš ir cilvēks, viņam nav nekādu tiesību. Cilvēki ir uzgriezuši Riatamusam muguru tāpat kā es. Mēs nokritām no debesīm, bet jūs tikāt izdzīti no dārza… čūskas kārdināti. Elsodams un cīnīdamies pēc elpas, dunamežs iesmējās. Ko jūs, cilvēki, zināt par dzīvi? Vēl trīs vai desmit gadi, un kas notiks pēc tam? Lielākā daļa no jums ir lemti ellei ēnu tuksnesim, kur mājo nepateicīgās dvēseles. Radījums apklusa un paska­tījās uz Skeriju, kas kā pārakmeņojies no šausmām stāvēja dažu pēdu attālumā.

-   Ļauj man ieiet viņā. Kādu ļaunumu gan es varētu nodarīt tādā ķermenī? Viņš varēs turpināt izmantot daļu savu smadzeņu. Es viņam sagādāšu tādu dzīvi, kādu viņš nekad nav redzējis.