Ēnu pavēlnieks

Tomass piegāja pie viņa un pamāja Keitai, lai mei­tene paliek nedaudz aizmugurē. Zēns arvien vairāk neuzticējās Kreinam un tā ļaudīm.

-   Kur ir Džeikobs Kreins? Tomass jautāja vīrietim.

-   Viņš drīz būs klāt. Kapteinim bija jāsameklē jūsu draugs, bet pēc tam viņš atgriezīsies pēc jums.

-   Bet ja nu mēs pārdomājam? Ja mēs aizbēgam mežā un atrodam draugu paši?

-   Un ja nu es trāpu jums ar šo mačeti tūliņ un uz vietas, jaunais cilvēk?

No tumsas aizsega, ko radīja liels akmens, triju pēdu attālumā parādījās Kreins, un bērni salēcās no bailēm.

-   Es jau sen gaidu, kad tu ieradīsies. Kas tevi aizka­vēja, Martin? Kreins vaicāja vīrietim zirgā. Nevarēji atrast ceļu ārā no kroga?

Kreins negaidīja atbildi.

-   Un jūs abi? Jau domājat par bēgšanu? Man likās, ka jūs gatavojaties cīņai. Gribējāt atrast draugu un izglābt pasauli, vai ne tā? Kas mainījis jūsu domas? Kreins šāva jautājumus citu pēc cita, negaidot atbildes.

-   Es atradu jūsu draugu, bet, ja jūs gribat, lai viņš atgriežas pie jums, tad jums jādara tas, ko teikšu. Viņš bargi paskatījās uz bērniem. Jums jāuzticas man, lai kas arī notiktu, pat tad, ja jums šķiet, ka tas nav iespējams.

-   Vai esat pārliecināts, ka varam jums uzticēties? Tomass jautāja.

-   Nu, pavisam droši to neviens nekad nevar zināt. Viss, ko varu teikt: lai noķertu žurku, vajadzīga svaiga ēsma un ķērājs vienmēr parūpējas par slazdiem. Viņš pievērsās vīram zirgā. Paņem desmit vīrus un dodies uz mācītājmuižu. Ieņemiet pozīcijas dārzā līdzās tornim. Es vēlos, lai viena muskete visu laiku būtu notēmēta uz torņa durvīm. Izvietojieties tā, lai nebūtu redzami. Es sekošu ar šiem diviem un pārējiem vīriem.

Kreins paplikšķināja ar plaukstu zirgam pa muguru. Martins apgrieza zirgu un rikšiem aizjāja pāri klaju­mam uz mežu. Nakts gaisu pāršķēla citu zirgu pakavu skaņa. Tie izlīda no slēptuvēm un rikšoja pa šaurajām takām cauri mežam, pāri norai uz mācītājmuižu.

-   Un kā ir ar jums? Vai varēsiet tikt galā ar zirgu? Kreins tuvojās mežmalai. Man ir ķēve bez sedliem, tā ka jums nāksies iztikt, kā ir. Esiet uzmanīgi, jo tā ir velna apsēsta. Ja vien radīsies tāda iespēja, viņa jūs nometīs zemē. Tas bija vienīgais brīvais zirgs vai, jāsaka, vienīgais, ko mēs varējām nozagt no Mollijas Riketas staļļa.

Viņi devās pāri klajumam; lielie stateniskie akmeņi mēness gaismā bāli spīdēja. Keita jutās neomulīgi un visu laiku skatījās apkārt, izbīdāmās no ikvienas ska­ņas, kas nāca no meža. Katrā tumšākajā ēnā viņa bai­dījās ieraudzīt sarkanacainos radījumus, ar kuriem bija sastapusies iepriekš.

-   Kas šī par vietu? meitene jautāja. Man nekad neļāva šurp nākt, teica, ka te dzīvojot mirušie.

Kreins iesmējās.

-   Šis stāstiņš bija domāts, lai turētu tevi pa gabalu no vietas, kur darbojas kontrabandisti. Daži ļaudis teic, ka šī vieta ir kā milzu pulkstenis, kas iezīmē Visuma kustību; citi tic, ka šajā vietā tikuši pielūgti senie dievi. Tad Kreins kļuva nopietns. Līdz šai naktij es nekad nebūtu tādām lietām ticējis, bet nu vairs neesmu tik pārliecināts.

Klajuma malā, piesieti pie koka, stāvēja divi zirgi. Kreins griezīgi iesvilpās un tad pagaidīja. No meža atskanēja atbildes svilpiens.

-   Tie ir mani vīri. Viņiem nepatīk sauszeme, cīnoties tie grib just zem kājām kuģa klāju. Cerēsim, ka šonakt viņiem nenāksies to darīt.

Kreins palīdzēja bērniem uzrāpties ķēvei mugurā, tad viegli uzlēca uz otra zirga. Tomass cieši satvēra grožus, un Keita apķērās viņam ap vidukli.

-   Lai kas arī notiktu, virzieties uz mācītājmuižu! Ja izšķirsimies, es gaidīšu jūs tur.

Runādams Kreins viegli iespēra zirgam pa sāniem.

Abi zirgi ar jātniekiem lēnām iesoļoja meža tumsā. Cits pēc cita viņiem piebiedrojās Kreina vīri. Viņi uzsāka ceļu pa līkumoto taku, kas veda cauri mežam uz noras malu augstu virs jūras.

Drīz vien Džeikobam Kreinam uzmācās šaubas, ka kaut kas nav kārtībā. Jājot cauri mežam, Kreinu arvien vairāk pārņēma sajūta, ka viņus novēro. Viņš lepojās, ka vienmēr ir bijis soli priekšā muitas ļaudīm un dragūnu kapteinim. Pa visiem šiem gadiem, kamēr Kreins nodarbojās ar kontrabandu, viņš ne reizi nebija noķerts. Bija gadījušās daudzas sadursmes, bet viņu nekad nenotvēra. Ne vienmēr palīdzēja laba jātnieka, jūrnieka vai cīnītāja prasme. Kreins zināja apvārdo­šanas, naudas un brendija varu, ja tā tiek piešķirta pareizajam cilvēkam. Viņš zināja, ka draudi dažkārt ir spēcīgāki par rīcību, un viņa kā slepkavas slava bieži bija viss, kas nepieciešams, lai panāktu vēlamo.

Šeit, mežā, Kreins apjauta, ka viņi nav vieni. Viņš bija vīrs, kas nekad neļāvās bailēm, bet šonakt ar katru soli viņu pārņēma savādas trīsas. Tā bija nelāga, tir­doša sajūta, ka kaut kas nav kārtībā, pieaugoša priekš­nojauta, kas robežojās ar bailēm. Arī zirgi kļuva arvien nemierīgāki. Cits pēc cita tie sāka pie katra soļa satrūk­ties un drebēt, mētāt galvu, vicināt asti un ošņāt gaisu, nododot bailes cits citam, it kā sarunājoties kādā aiz­mirstā valodā.