Ēnu pavēlnieks

Tomasam un Keitai bija skaidrs, ka ķēve, ar kuru viņi jāja, grib nomest viņus sev no muguras, lai varētu aizbēgt naktī un paglābties no radījuma, kas tumsā viņus vajāja. Keita ciešāk pieķērās Tomasam pie vidukļa, savukārt Tomass satvēra grožus un savilka tos tik stingri, cik vien spēja, atliecot ķēvei galvu. Bet tā vilka pretī tik stipri, ka groži rokās slīdēja un griezās zēnam plaukstās. Ķēve iezviedzās un sāka aulekšot, drebēdama un bailēs ošņādama gaisu.

-   Kas notiek, Tomas? Keita čukstus jautāja, nevē­lēdamās, lai kāds izdzirdētu.

-   Zirgi sajūt kaut ko nelāgu, Tomass atbildēja. Tie ir nobijušies.

Džeikobs Kreins sedlos pagriezās pret viņiem un klusu ierunājās:

-   Turiet acis vaļā! Mums kāds seko. Pieci ir no mums pa kreisi, un kādi septiņi pa labi. Domāju, tie gaida, lai uzbruktu. Ja viņi zina šo vietu pietiekami labi, tad nogaidīs, kamēr mēs izjājam cauri nākamajam klaju­mam.

Vīrietis pastiepās un satvēra aiz iemauktiem ķēvi, ar kuru jāja bērni. Es viņu kādu brīdi pieturēšu. Vai varbūt jūs tomēr gribat bēgt prom?

-   Ko mēs darīsim, Kreina kungs? Tomass jautāja.

-   Vai tev vēl ir tas zobens, kas Rūbena mājā?

-   Kad mēs devāmies prom, viņš man to atdeva.

-   Tad, man liekas, tev jābūt gatavam likt to lietā. Aizsargā meiteni un skaties, kas notiek aizmugurē. Cērt spēcīgi un nekad nedod viņiem otru izdevību. Atceries, puis: vai nu tu, vai viņi!

-   Kas mums seko? sarunā iejaucās Keita.

-   Varbūt muitas vīri, dragūni vai kāds, ko Demjurels mums uzsūtījis. Lai kas tie arī būtu, viņi prot virzīties uz priekšu, neradot lielu troksni. Viņi ir mums sekojuši kopš tā brīža, kad atstājām akmens apli.

Tomass un Keita saprata, ka Kreina pieņēmums par muitas ierēdņiem vai dragūniem ir neveikls mēģi­nājums viņus iedrošināt, zirgi tad nebūtu tik nobiju­šies.

Mežs pamazām kļuva skrajāks, un viņi izjāja norā. Biezajā, melnajā augsnē vidēja ar blīvu sūnu klāti akmeņi. Pāri arvien biezākajam virsājam savus nedzī­vos zarus vējā lieca nokaltuši koki. Taka ievijās nelielā ieplakā, no kuras pavērās skats uz jaunaudzi. Aiz akme­ņiem gravas malā spožajā pilnmēness gaismā nekustīgi stāvēja garš, vientuļš stāvs.

Tomass to ieraudzīja pirmais un instinktīvi savilka grožus. Ķēve rāvās, cik spēja, bet Kreins cieši turēja iemauktus.

-   Neuztraucies, es viņu pamanīju, Kreins nočuk­stēja.

-   Kas tas ir? Tomass jautāja.

-   Protams, ne jau nu kāds no muitas vai dragūns. Tie nekad nestāvētu šādā vietā. Tas droši vien ir vis­maz deviņas pēdas garš.

-   Ko mēs darīsim? Keitas balsī bija manāms ne­miers.

-   Gaidiet, kad es jums teikšu, un tad jājiet kā vēja spārniem! Neapstājieties! Martins sagaidīs jūs tornī. Palieciet kopā ar viņu! Martinam jūs varat uzticēties, viņš ir labs cilvēks. Vīrieša balsī jautās spēks un patie­sas rūpes par bērniem.

Ne Tomass, ne Keita neatbildēja. Meitene turējās pie zēna, sažņaugdama viņa vidukli nepatīkami cieši un vēlēdamās, lai tas viss ātrāk beigtos. Tieši tajā brīdī tēls uz kalna kores aizdegās spožās, oranžās liesmās, kas pacēlās augstu gaisā. No liesmām šāvās degošu salmu un vītola gabali, tad tie sakrita gruzdošos pelnos.

-   Tas ir Ugunsvīrs. Kāds vēlas mūs iebiedēt, Kreins pārsteigumā noelsās. Ātri bēdziet! viņš iesaucās, kad pāri viņu galvām aiztraucās pirmā bulta.

Tā trāpīja akmenī tikai pēdas attālumā. Tas sašķīda gabalos kā stikls. Aizmugurē lidoja nākamā bulta; tā ķēra koku, sadragājot to sīkās šķēpelēs. Tad vēl un vēl viena. Nu jau gaiss bija pilns ar ugunīgām stikla šaut­rām, kas brāzās no visām pusēm viņiem pār galvām.

-   Mūs grib iespiest gravā uguns ir tikai aizsegam. Kreins atlaida ķēves iemauktus. Uz priekšu! Skrien, cik spēj, vecais velns! viņš uzsauca zirgam.

Dzīvnieks svaidīja galvu uz priekšu un atpakaļ un satraukti ošņāja gaisu, ausis bija pieplakušas galvai, acis plati ieplestas, tad tas metās uz gravas pusi, ar nagiem tik tikko skardams zemi. Kājas iecirtās mīk­stajā zemē, un Tomass ar Keitu tikko noturējās zirgam mugurā.

Zirgs aulekšoja prom, bet kalnā virs viņiem, raidī­dams pāri takai oranžas un sarkanas gaismas starus, liesmoja Ugunsvīrs. Augšā kalnā viss izskatījās kā citā pasaulē. Sudrabotais mēness spožums, gaisma no lies­mojošajiem vītola gabaliem, tumšās ēnas, ko meta koki un akmeņi. Gaiss un zeme, uguns un ūdens sajaucās kopā tik iespaidīgās devās, ka likās realitāte apstājas.

Keita pieķērās Tomasam tik cieši, cik vien spēja, aiz muguras vējā plandījās viņas apmetnis. Zirgs lēkšoja pa šauro taku, kas pēkšņi ievirzījās gravā, kurā nespēja ielauzties pat mēness. Tomass tikai ar pūlēm noturēja grožus. Ķēve, neko neredzot, lēca pār nokritušajiem zariem un paparžu ceriem un, tumsā pazaudējusi taku, mežonīgi auļoja cauri pamežam. Kājas sapinās biezajā nokaltušo paparžu un irbuleņu mudžeklī, un, spārdī­damās ar pakaļkājām, lai atbrīvotos no trūdošajiem augiem, ķēve nosvieda Tomasu un Keitu zemē.