Ēnu pavēlnieks

Stāsts par brīnumiem tika vēl un vēlreiz atkārtots un ceļoja no vīrieša uz sievieti, no mājas uz māju. Par to runāja alus brūvētavās un raktuvēs. Cilvēki stā­vēja un apsprieda baumas, kā kurlmēmais zēns sācis dzirdēt un runāt. Lendesas kundze nebeidza stāstīt par notikušo brīnumu katram, ko satika, rādīdama zēnu kā trofeju un lepni stāstīdama visiem, cik jauks puisis ir viņas dēls. Viņa bija nomazgājusi no sejas balto pūdera kārtu un skaistumpumpu, saķemmējusi matus un rīta gaismā izskatījās pēc citas sievietes. Pie brokastīm viņa nedzēra džinu un nepīpēja pīpi. Viņa pat mēģināja noberzt no zobiem brūnos plankumus. Lendesas kundzei austošā diena bija kā jaunas dzīves sākums, tādas dzīves, kurā viņa bija kopā ar savu pui­sēnu.

-   Varat saukt mani par stulbu, viņa čerkstošā balsī stāstīja kādai meitenei, kura stāvēja pie mājas blakus patversmei, bet es jūtos desmit gadus jaunāka.

Runādama viņa sēca, skaņas veidojās krūtīs kā nepa­reizas harmonikas motīvi.

-   Kopš tas melnais puisis izārstēja manu Džonu, es nevaru vien beigt smaidīt. Tev vajadzētu ar to puisi tikties, viņš ir īsts džentlmenis, mazs eņģelis. Tas, ko viņš runā, liek justies iekšēji tīram.

Sieviete pacēla skatienu uz mācītājmuižu. Debe­sīs dzisa mēness gaisma un kā augsti kalni pulcējās tumši violeti vētras mākoņi. Mācītājmuižas priekšpusi izgaismoja spoža gaisma, kas plūda no apvāršņa puses. Katra no daudzajām stikla rūtīm atspoguļoja sarkanu un oranžu mirdzumu. Likās, ka šī gaisma izaicinoši stājas pretī gaidāmajai vētrai. Tā sniedzās līdz augsta­jam tornim, kas slējās debesīs kā Bābeles tornis.

Lendesas kundze noslaucīja rokas priekšautā un atkal uzrunāja meiteni:

-    Nezinu, ko Demjurelam vajag no tā puiša; es tikai ceru, ka viņš nenodarīs tam neko ļaunu. Pārāk daudz bērnu ir uzkāpuši tur augšā uz neatgriešanos. Viņa noraudzījās uz tuvojošos vētru. Es neticu pasaciņai, ka viņi visi aizsūtīti jūrā vai uz Londonu darbā. Dem­jurels ir kaut ko tiem nodarījis. Es lūdzu Dievu, lai to puisi vēlreiz redzētu.

Sieviete iegāja mājā un aši aizcirta durvis, jo no mel­najām debesīm sāka krist pirmās lietus lāses.

Rafa un trīs vīri paslēpās no lietus zem lielas īves, kas auga pretī torņa durvīm. Konsits neērtā pozā atspiedās pret stumbru.

-   Tev nevajag iet tur iekšā, puis, viņš teica. Tu vari bēgt un meklēt, ja vēlies, savu draugu.

Viņš paskatījās uz abiem pārējiem vīriem.

-Mēs savā starpā spriedām… Pēc tā, kas notika pagājušajā naktī, neesam pārliecināti, ka rīkojamies pareizi. Mēs negribam nodot tevi vikāram un vēlamies, lai tu dodies prom un tūliņ. Varam dabūt tev vietu uz kuģa, kas atiet no Vitbijas. Brauc projām uz jebkuru citu vietu pasaulē! Es tevi aizvedīšu.

Pārējie divi piekrītoši māja ar galvu.

-   Es nebēgšu un nebraukšu projām, iekams neat­radīšu to, kā dēļ esmu ieradies. Tas ir vairāk vērts par zeltu. Rafa norādīja uz torņa durvīm. Lai kas arī tur notiktu, es zinu, ka Riatamuss mani neatstās. Jebkurā gadījumā man jāiet iekšā. Atteikties nav manā varā.

To teicis, Rafa atstāja patvērumu zem īves un devās laukā vētrā. Lietus sitās tik spēcīgi kā krusas graudi. Puisis aizskrēja līdz durvīm, satvēra prāvā misiņa zvana rokturi un pavilka to uz labo pusi. Viņš juta, kā atveras aizbīdnis, un ozolkoka durvis atsprāga vaļā.

Rafa lēnām kāpa augšup pa sveču izgaismotajām akmens kāpnēm, apdomādams katru soli, ko spēra. Augšā viņš apstājās pie citām ozolkoka durvīm, aiz kurām dzirdēja Demjurela un Bīdla apslāpētās balsis. Rafa mirkli pagaidīja, tad pacēla roku, lai pieklauvētu. Puisis gribēja parādīt, ka nebaidās, ka neatkarīgi no tā, ko tie darīs, tas viņu neaizskars un nesadusmos. Rafa saprata, ka dodas lielās briesmās. Bet šie meklējumi bija jābeidz. Aiz durvīm noteikti varēja rast atbildi uz visiem jautājumiem, ko viņš sev uzdevis. Rafa bija ceļo­jis daudzas jūdzes pār zemi un jūrām uz šo vietu, pie šiem cilvēkiem. Pirms kāda laika viņš, stāvēdams uz tempļa pakāpieniem, bija devis solījumu savam tēvam Abraāmam. Viņš nevarēja atgriezties tukšām rokām.

Rafa juta asinis pulsējam vēnās. Tas bija satraukuma un baiļu sajaukums. Uz pieres izspiedušās sviedru lāses jaucās ar lietu, kas sūcās cauri viņa biezajām, melna­jām matu cirtām. Puisis domāja, kā viņam labāk ieiet šajā telpā. Ko viņš ieraudzīs? Kas notiks?

Brīdi minstinājies, Rafa beidzot atvēra durvis. Uz­plūda spēcīga vīraka dvaka. Jauneklis ielūkojās tumšajā telpā un ieelpoja kodīgo sastāvējušos mirru aromātu, kas mazliet oda pēc puvuma. Tas koda acīs, liekot novērsties.

Demjurels stāvēja pie altārgalda. Viņš bija tērpies garā, baltā talārā, apsējis ap vidukli resnu, melnu, mezglainu auklu un matus atsējis atpakaļ zirgastē.