Ēnu pavēlnieks

Tas lika vina vaibstiem izskatīties asākiem nekā citreiz. Pie altāra atradās akācijas nūja un akmens roka. Altārgalda vidū stāvēja keruvims, tā pērļu acis spīgu­ļoja altāra sveču gaismā. Pie sienas bija novietoti trīs koka krēsli ar augstām atzveltnēm un zeltītām auklām, kas nokarājās pāri paročiem. Bīdls šaudījās pa istabu, nesdams zeltītu bļodu ar svaigi sagrieztām zālītēm. Viņam rokā bija mazs zelta sirpis. Tad tas apstājās un paskatījās uz Rafu. Puisis stāvēja dūmu mutuļos, ko izgaismoja mirgojošā sveces gaisma.

Jūs laikam gribējāt mani redzēt? atnācējs jau­tāja, cenzdamies, lai viņam netrīcētu balss.

Ieraugot durvīs Rafu, Demjurels izskatījās gaužām pārsteigts. Viņš ar skatienu tumsā aiz puiša meklēja savus vīrus. Paskatījies uz Bīdlu, kuram zelta sirpis bija nokritis uz grīdas, Demjurels ierunājās:

-   Kur ir…

-   Jūsu vīri ir ārā, patvērušies zem īves koka, un gudro, ko darīt ar turpmāko dzīvi. Viņi šodien brauc prom. Es tos atbrīvoju. Viņu parāds ir pilnībā nomaksāts, Demju­rel. Rafa juta sevī ieplūstam spēku. Bailes ātri izzuda.

-   Kas tev devis tiesības atbrīvot ļaudis? Tev vini neko nav parādā, bet man gan. Vikāra balss bija dusmu pilna. No mutes šķīda siekalas. Daudzi no viņiem ir gļēvuļi. Kad es tikšu galā ar tevi, tad atvilkšu viņus atpakaļ aiz viņu pārbijušos mazo galvu matiem. Savāc viņu, Bīdl, un ved šurp!

Bīdls svārstījās, nezinādams, ko darīt. Viņš paskatī­jās uz Rafu, tad uz Demjurelu.

-   Nestāvi tur kā kretīns! Ņem viņu ciet! Demjurels kliedza.

-   Paliec uz vietas, Bīdl! Tev vairs nav jāklausa šī cilvēka pavēlēm. Arī tu vari būt brīvs vīrs. Kā tu domā, kāds spēks viņam ir pār tevi? Rafa paspēra soli uz altāra pusi.

-   Neklausies viņā, Bīdl, viņš grib tevi apmuļķot.

-   Ko jūs zināt, Demjurel? Jūs dzirdat, bet nesapro­tat. Jūs redzat, bet esat akls. Jūs tā nodarbina paša "es", ka esat nocietinājies pret to cilvēku vajadzībām, kurus pats paverdzinājāt. Es atnācu šurp kā brīvs cil­vēks, nevis vergs, un došos prom tikai ar keruvimu. Tagad atdodiet to man!

Demjurels un Bīdls saskatījās un sāka smieties. Ozolkoka durvis pēkšņi aizcirtās, un Rafu apņēma smacējošie mutuļojošā vīraka dūmi.

-   Tu esi drosmīgs, bet dumjš. Vai tev nav ienācis prātā, ka es zinu, kas tu patiesībā esi? Gebra Nebura man pateica, ka keruvims nevar palikt viens. Man vaja­dzēja ilgu laiku, lai saprastu, ka viens no tiem var būt no zelta, bet otrs no miesas un asinīm. Vai Dievam nav dīvaina humora izjūta?

Demjurels paņēma no altāra zelta keruvimu.

-   Tas ir mans mūža darbs. Nu man pieder viss, par ko sapņoju. Viņš paskatījās uz Rafu. Tu esi keru­vims, kuru es gaidīju. Kopā jūs man sniegsiet varu pār visiem elementiem. Es valdīšu pār jūru un debesīm. Varu vienai zemei uzsūtīt sausumu, bet citai plūdus. Es varu jūrai likt aprīt veselu kuģu floti. Padomā, ko ir vērta šāda vara! Es būšu bagātākais cilvēks pasaulē. Manā priekšā klanīsies karaļi un prinči. Keruvima spē­kam būs visaugstākā likme.

Demjurels no satraukuma gandrīz spiedza:

-   Vai zini, kas man sagādā vislielāko prieku? Tavs Dievs varēs vienkārši sēdēt savā tronī, nolūkoties uz notiekošo un raudāt.

Viņš piespieda keruvimu vēl ciešāk pie krūtīm.

-   Vai Dievs nesaprot, ka viņam ir beigas? Cilvēki ir noguruši no viņa, viņi ir par to aizmirsuši. Nauda… vara… tumšās mākas. Tie ir jaunie dievi, un man ir atslēga uz šo valstību.

Rafa pagaidīja, līdz Demjurels beidz runāt. Viņš ar vienu aci vēroja Bīdlu, kurš bija pacēlis no grīdas zelta sirpi.

-   Vai jūs tiešām domājat, ka tas ir viss, ko cilvēki vēlas no dzīves? Tas nepadarīs jūs nemirstīgu. Jūs nevarēsiet paņemt šīs lietas līdzi nāvē.

-   Nāve. Veco vīru draudzene, Demjurels runāja aizbildnieciskā tonī. Tu esi lielāks muļķis, nekā es domāju. Šī nakts atnesīs nāves beigas. Ar keruvima pamodināto spēku es nekad vairs nebaidīšos nostāties Dieva priekšā. Iekšējais dievs ir daudz varenāks par ārējo. Tāda ir šo laiku patiesība. Es valdīšu pār spēkiem, par kuriem tu maz ko zini, un tu nespēsi mani apturēt.

To teicis, Demjurels paņēma zem altāra nolikto garo pistoli un uzvilka gaili. Pistole bija sagatavota šau­šanai.

-   Domāju, ka tas tev liks man paklausīt. Demjurels iesmējās, pamādams ar galvu pakalpīgajam Bīdlam.

Bīdls aizsteberēja pāri telpai un, piesardzīgi satvēris Rafu aiz rokas, pieveda pie koka krēsliem. Ierāvis puisi vidējā krēslā, Bīdls steidzīgi piesēja viņa plaukstas un pēdas ar zeltītām auklām. Locītavas spieda cietais koks, un auklas iegriezās miesā.

Durvis uz kāpnēm aizcirtās, un bija dzirdami smagi soļi, kas virzījās uz torņaugšu. Demjurels pagriezās pret Bīdlu.

-   Paskaties, kas tur ir; mēs nevēlamies, lai mūs traucē! viņš norēja pavēli.

Bīdls devās pie durvīm un nospieda rokturi, bet tās atsprāga vaļā, nogrūžot Bīdlu malā un piespiežot pie akmens sienas. Telpā ienāca Džeikobs Kreins, uzmez­dams nevērīgu skatienu čupiņai uz grīdas saļimu­šajam Bīdlam. Ieraugot Kreinu, Demjurels izskatījās pārsteigts. Tā acis pievērsās lielajiem asins traipiem uz Kreina augšdelma un pleca, taču viņš neko neteica.

Kreins paskatījās uz Rafu.