Ēnu pavēlnieks

Bailēs, ka tiks atklāti, viņi, cik klusu vien spēja, atstāja gaiteni un izgāja priekšnama gaismā. Durvis uz Demjurela kabinetu bija aizvērtas; uz kāpnēm neviena nebija. Lielā zeltītā kraukļa statuja, kas stāvēja sardzē virs ārdurvīm, nolūkojās lejā, priekšnamā. Viņi uzsāka garu gājienu pa gaiteni, kas veda uz virtuvi un pēc tam lejā uz pagrabu. Māju satricināja vēl viens grāviens, un atskanēja dobja dārdoņa. Soļi paātrinājās vienā ritmā ar dunošajām sirdīm. Satraukums izkaltēja muti un lika ļimt kājām. Katrs sevī cīnījās ar nevaldāmu vēlmi kliegt un bēgt.

Rafa pagriezās un ielūkojās Tomasam sejā. Tā pauda lielas bailes. Viņš paskatījās uz Keitu, kura bija ieko­dusi lūpā un no bailēm saraukusi pieri grumbās.

Tad viņi izdzirda no ārdurvju puses nākam dunoņu. Bīdls pagriezās pirmais. Viņa sejai pārslīdēja dziļas šausmas. Zelta krauklis bija nolaidies uz grīdas un tagad, drebinādams spalvas, cēlās spārnos. Tas bija dzīvs. Tā zelta acis raudzījās no zeltītās galvas tieši uz viņiem, un lielais zelta knābis cirta gaisu. Krauklis sapurināja zelta spalvas, paspēra divus milzīgus soļus un izpleta spārnus.

Neteikuši ne vārda, viņi metās bēgt; arī Bīdls, pūlē­damies ātrāk pavilkt kroplo kāju, taču drīz vien viņš krietni atpalika. Lielais krauklis uzglūnēja viņam kā trusītim laukā, kurš tūliņ tiks pacelts gaisā un ar spē­cīgo zelta knābi sadīrāts driskās.

-   Bēdziet prom, es mēģināšu to apturēt! Bīdls iekliedzās.

Viņš meta krauklim ar kasti, kurā atradās čūskas. Visas trīs odzes izslīdēja uz koka grīdas, kur tās saplo­sīja milzu putns. Bīdls mēģināja bēgt pa gaiteni. Skrie­dams viņš atvēra abās pusēs ikkatras durvis, lai aiztu­rētu kraukli.

Kad milzīgais radījums šķaidīja durvis, bija dzirdams skaļš bang-bang-bang. Tomass apstājās un paskatījās atpakaļ. Viņš redzēja, kā Bīdls steberē, cik ātri vien spēj, bet lielais un neveiklais putns strauji tuvojas. Ar zobenu rokā zēns skrēja atpakaļ pie Bīdla.

-   Neesi muļķis, glābies pats! Bīdls izmisīgi ieklie­dzās. To teicis, viņš metās atvērtajās virtuves durvīs un cieši tās aizcirta. Krauklis uzlēca uz durvīm, iecirzdamies tajās ar metāla nagiem, kuri skrāpēja koku, šķaidot šķēpeles pa visu gaiteni. Tomass dzirdēja, kā Bīdls krauj priekšā durvīm krēslus.

-   Bēdz prom skrien uz pagrabu! Līdz zēnam nonāca apslāpēta Bīdla balss, tik tikko dzirdama caur mēbeļu grūšanu un koka plīšanu.

Tomass nespēja doties prom. Viņš zināja, ka dažu sekunžu laikā milzu putns būs iekšpus durvīm un saplosīs Bīdlu gabalos.

-   Nāc, noķer mani, tu resnais cāli! Tomass uzklie­dza putnam un savicināja virs galvas varigala zobenu.

Krauklis pārtrauca knābāt durvis, pagriezās un paskatījās uz zēnu. Putns stāvēja sešas pēdas augsts, piepildīdams gandrīz visu gaiteņa platumu; tā garie metāla nagi iegrima koka grīdas dēļos, un tas gatavojās mesties viņam virsū.

Tomasu pārņēma bailes. Rafa un Keita bija aizbē­guši uz pagrabu. Viņš bija viens pats. Tad zēns izdzirda kādu balsi, kas skanēja viņa sirdī:

-   Es vienmēr būšu kopā ar tevi. Līdz pat laika galam.

Tā bija Kunga balss.

Krauklis metās virsū Tomasam. Zēnu pārsteidza uzbrukuma ātrums. Viņš klupa atpakaļ, nesaprazdams, ko darīt, kā ar tādu radījumu cīnīties. Tomass cirta ar zobenu, trāpīdams putna metāla spalvām, bet to neie­vainodams. Putns sagrāba viņu aiz jakas priekšpuses, pacēla ar knābi gaisā un sāka svaidīt no vienas puses uz otru, triekdams pret gaiteņa sienām. Kad Tomasa galva trāpīja pa durvju aplodu, zēns izmeta no rokām zobenu. Krauklis ar būkšķi nosvieda viņu uz grīdas, pagājās uz priekšu un uzlika viņam uz ķermeņa milzīgo nagu, tad nolieca zemāk galvu, lai ar aso knābi sāktu plosīt viņa miesu.

Tikko būdams pie samaņas, Tomass izdzirda seruvimu dziesmu:

-   Svēts. Svēts. Svēts. Tas Kungs un Saimnieks.

Debess un zeme ar Tavu Godību pilna.

Zēnu apņēma kustīga, spoža gaisma, kas šķita lau­žamies cauri miesai; viņš atvēra acis. Tomass atradās garu akmens kāpņu apakšā seruvimu ielenkumā. No kāpņu augšas uz viņu noraudzījās Kungs.

-   Vai tu vēlies cīnīties tālāk, Tomas, vai nākt mājās pie manis? Šī maigā, siltā balss piepildīja Tomasu ar miera izjūtu. Izvēle ir tavās rokās. Es stāvēju pie tavas dzīves durvīm, un tu dzirdēji mani saucam; tagad tu vari nākt un ēst kopā ar mani.

Tomass juta, ka viņu pārņem nepārvarama tieksme atstāt šo pasauli un doties pie Kunga. Viņš atskatījās un ieraudzīja savu dzīvi sastingušu laikā. Viņš spēja pārre­dzēt visu mācītājmuižu, it kā tai vairs nebūtu nevienas sienas, istabas un cilvēkus. Laikam apstājoties, viss bija kļuvis pilnīgi nekustīgs kā leļļu māja kādā bērnu rotaļā. Krauklis bija sastindzis virs viņa ķermeņa, saga­tavojies cirtienam. Bīdls atradās aiz virtuves durvīm. Rafa un Keita bija apstājušies pusceļā, steidzoties lejā pa kāpnēm uz pagrabu. Demjurels, kapteinis Ferels un divi dragūni bija tunelī un jau grasījās atgriezties pa­grabā, kad māju bija satricinājis grāviens.