Ēnu pavēlnieks

Dziestošajā vakara gaismā viņš skatījās uz Rafu un Keitu, kuri sēdēja gultā un klusu sarunājās, palaikam iesmiedamies. Tomass juta, ka svešā vīra pārmetošie vārdi viņu atsvešinājuši no citiem. Zēns nezināja, vai māte ir dzīva, un juta, kā sirdī uzplūst un visas domas pārņem mīlestība pret viņu.

Tomass dzirdēja, kā Keita vaicā Rafam, kāda ir Āfrika. Šķita, ka meitene pieņem pārmaiņas gluži viegli. Tomass sajuta dusmas, ka viņa ir gatava doties prom un ne reizi pat nepiemin tēvu. Viņš bija greizsirdīgs uz Rafu, kurš spēja sniegt dziedināšanu tik daudzām dzīvībām, bet nebija to piedāvājis viņa mātei.

Tomass paskatījās uz keruvimu, kas bija novietots uz svečtura pie durvīm. Aizvainojumā tas viņam izska­tījās kā vīzdegunīgs mazs elks, kas caur klusējošām lūpām plātās ar savu varu. Zēns paskatījās ārā pa logu lejā uz ielu. Zaglis vēl atradās tur, viņš skatījās uz augšu. Abu acis satikās. Vīrietis pamāja Tomasam, lai tas nāk viņam līdzi.

Kad Ābrams ienāca istabā ar svečturi un tējas pa­plāti, bija jau tumšs. Viņš silti uzsmaidīja Keitai un Rafam. Skatiens pārskrēja istabai. Tomass un keru­vims bija pazuduši.

25 Meijensas zobens

Kad Rafa iznāca no Malberija mājas siltuma tum­šajā Baznīcas ielā, aukstais nakts gaiss stindzināja seju. Jauneklis paskatījās pa kreisi, kur uz baznīcas pusi, augstu virs galvas, veda simt deviņdesmit deviņi pakāpieni. Tagad tā slējās pilnmēness sudraba gaismā kā iegravēta debesīs. Uz ielas neviena cita nebija. Viss bija klusu, vienīgi no šaurās ieliņas puses pie alus dzer­tuves bija dzirdamas vieglu vilnīšu šļakatas.

Rafa ciešāk savilka mēteļa apkakli un nolocīja apro­ces, lai nesaltu rokas, tad pagriezās un deva Ābramam un Keitai zīmi viņam sekot. Tie izslīdēja no mājas ēnā, ko radīja gara, augsta siena. Siena slējās augšā kalnā un veda gar baznīcas kāpņu vienu malu. Tas bija nelī­dzens bruģēts ceļš, kas ziemā tecēja no klostera uz ostu kā šaura upe. Šonakt akmeņi, šķiet, izvirzījušies no sausās zemes kā mirušo galvaskausi, tiem pamostoties no dusas. Kalns bija stāvs, un, lai sasniegtu slimnīcu, kas veidoja daļu no sabrukušā klostera, viņiem nācās iet pavisam lēni. Gājēji lavījās kā ēnas, nezinādami, vai viņus kāds novēro un gaida. Tomass bija aizgājis un paņēmis līdzi keruvimu. Slimnīca bija vienīgā vieta, kur viņš, pēc Keitas domām, varēja būt, un draugi sekoja nojautai, cerot, ka atradīs abus drošībā.

Ābrams veda viņus kalnā, tam uz muguras bija gara, melna krusta formas soma. Keita rausās aiz viņa, cenzdamās turēties līdzi tā drošajiem soļiem. Meitenei šķita, ka vina drīzāk lido nekā iet, ka soli neskar zemi un neatstāj ap bruģakmeņiem salipušajos dubļos nekā­das pēdas.

Pusceļā viņi ieraudzīja tumsā stāvam kādu vīrieti. Tā seju izgaismoja gaisma no pīpes, pār acīm bija pār­vilkta cepure.

Glašans, Ābrams nočukstēja, kad viņi tuvojās. Sargs. Turpiniet iet, un tad redzēsim, vai viņš sekos.

Garāmejot Ābrams pamāja vīrietim ar galvu. Tas atbildēja sveicienam ar pīpi mutē, acis joprojām nepa­celdams.

Keitai un Rafam beidzamie soļi kalnup bija tik grūti, ka likās plaušas pārplīsīs. Kalna galā viņi pagrie­zās un pavērās lejā uz pilsētu. Tā bija tik mierīga, tik skaista, tomēr tumsa slēpa pagrimumu un ļaunumu, kas uzglūnēja no katras ielas un tagad sekoja viņiem nelielā attālumā.

Labajā pusē bija īsa taka, kas veda uz slimnīcas ieejas durvīm. Pie durvīm ceļu izgaismoja metāla lāk­turis, raidīdams pāri takai mirgojošas ēnas. Glašans atspiedās pret sienu un vēroja, kā tie tuvojas ieejai. Durvis atvērās viegli, un viņi iegāja priekšnamā. Tajā atradās viena vienīga tauku svece. Bija dzirdams, ka no malējās telpas kāds tuvojas.

No tumsas iznāca gara, kārna sieviete ar nelīdze­niem zobiem un vāju smaidiņu sejā. Kādu brīdi viņa skatījās uz ienācējiem, neko nesakot.

Tad sieviete skarbi noteica:

-   Ir pārāk vēls apmeklējumam. Te ir slimi cilvēki, kurus nevajag traucēt. Daži no tiem mirst, un viņiem nepatiktu, ja tādi kā jūs mēģinātu tos aizturēt šajā pasaulē.

-   Mēs meklējam savu draugu, paskaidroja Rafa. Jūs varētu viņu zināt. Viņa māte pirms kāda laika tika atvesta uz šejieni no Beitaunas.

-   Viņi atrodas gala istabā pie uguns, sieviete runāja tikpat asi. Viņai daudz vairs nav atlicis, bet, ja jūs pasteigsieties, varbūt viņa vēl būs dzīva. Tikai nepalie­ciet visu nakti, jo es gribu, lai līdz pusnaktij visi mieri­nātāji ir aizgājuši un es varu slimniekus sasegt.

Viņi piesardzīgi cits aiz cita spraucās garām slimo un mirstošo gultām: vispirms Rafa, tad Keita un pēc tam Ābrams. Rafa ieskatījās ikvienā gultā, tās izgais­moja sveces uz maziem galdiņiem. Katrs pacients bija cieši satīts segā, un to stūri stingri aizlocīti aiz salmu maisiem. Kad viņi gāja garām, daži slimie pastiepa pretī rokas; garo telpu piepildīja rīstīšanās un klepošanas skaņas.

-   Neņemiet viņus vērā, pāri troksnim uzsauca sie­viete. Viņi ir kā mazi bērni, vienkārši negrib šķirties no šīs pasaules.

Tie bija neomulīgi vārdi.