Ēnu pavēlnieks

Viņš nolaida zobena galu uz aukstās akmens grīdas. Tas bez pūlēm izdūrās cauri akmenim.

-   Tad sāksim šo cīņu ar Meijensas zobenu, varigala ieroci, keruvimu un ticību sirdīs. Ābrams paņēma zobenu un sāka to vicināt virs galvas. Nāciet zem mana zobena, šeit ir pārāk šauri! Lai ko jūs darītu, turieties pie manis! Lai ko justu, nenolaidiet acis no Riatamusa! Tagad nāciet, mēs cīnīsimies tuvāk pie durvīm.

Ābrams izkliedza garu, skaļu saucienu valodā, ko neviens nesaprata. Tas noskanēja pāri mirstošo vaidiem kā šausminošs kāda milzīga putna kliedziens lidojumā vai kāda jūras milzeņa brēciens, paceļoties no dziļuma. Viņš metās virsū glašanam, kurš stāvēja starp viņiem un brīvību. Ābrams vicināja zobenu, atsizdams uzbru­cējus. Glašani aizstāvējās ar gariem, smailiem mietiem. Viens uzlēca uz asmens. Tas bez pūlēm vairākas reizes pāršķēla viņa miesu, bet radījums nebaidījās no nāves. Otrs izlēca ar garu nazi, un, kad tas nozibēja Tomasam gar seju, zēnam aizrāvās elpa.

Ābrams citu pēc cita sakāva glašanus. Brīžiem cīņa bija tik spraiga, ka Keita baidījās, vai viņu nenotrieks zemē. Meijensas zobena skaņas, tam griežoties virs galvas, un kliedzieni, kad tas šķēla miesu un kaulus, lika viņai trīcēt bailēs.

Ābrams nokļuva līdz durvīm, un draugi patvērās zem vina zobena.

-   Skrieniet uz baznīcu! Tieciet svētnīcā pie altāra, tur neviens nevarēs jums nodarīt neko ļaunu. Es jums sekošu, viņš uzsauca.

Tikmēr no slimo un mirstošo ķermeņiem pacēlās vēl citi glašani un nāca viņiem virsū.

-   No kurienes tie rodas? Rafa iesaucās, atmugu­riski virzīdamies laukā pa durvīm.

-   Viņi izmanto nāves brīdi kā durvis uz šo pasauli. Tagad ātri bēdziet, jums jātiek pie altāra!

Draugi skrēja, cik jaudas. Tomass bija satvēris savai­noto vietu kaklā, un Rafa turēja roku pie apdedzinātā pleca, kurš svila vairāk nekā jebkad, sāpes varēja pama­nīt viņa sejā. Keita mudināja abus skriet ātrāk. Kaujas skaņas aizmugurē kļuva arvien skaļākas un skaļākas, auksto nakts gaisu šķēla glašanu kliedzieni.

Viņiem priekšā pavērās baznīcas durvis, un caur vitrāžas logiem varēja redzēt sveču mirdzumu. Draugi skrēja gar svēto un grēcinieku, zvejnieku un brīvpilsoņu kapakmeņiem, līdz sasniedza augstas ozolkoka durvis. Rafa paskatījās augšup. Augstu virs viņiem bija uzgleznots balts, bultas caururbts staltbriedis. Briedim galvā bija kronis un ap kaklu svētais vainags, tam pretī no tumsas stiepās rokas.

Keita skubināja doties iekšā baznīcā. Bērni pagrie­zās uz labo pusi un izgāja cauri divējām koka durvīm. Skatienam pavērās gara eja ar daudzām solu rindām katrā pusē; dega sveces. Priekšā pacēlās augsta kancele ar koka pārsegu un vienu vienīgu sveci, kas izgaismoja uz spilvena novietoto lūgšanu grāmatu.

Tomass nodrebēja. Šī bija viņa sapņu un baiļu telpa. Zēns juta, ka nespēj pakustēties. Bija sajūta, it kā viņu būtu sagrābis neredzams spēks. Viņš mēģināja runāt, bet mēle šķita pielipusi pie aukslējām. Keita pastūma draugu uz priekšu, un Tomass aizsteberēja līdz svēt­nīcas pakāpieniem, kas bija klāti ar biezu, sarkanu grīdsegu.

-   Mēs gandrīz jau esam klāt. Nāc, Tomas, drīz mēs būsim drošībā, svētnīcā viņi mūs nedabūs rokā, mei­tene mudināja.

-   Viņi ne, bet es gan, atskanēja balss no kanceles. Varbūt glašanus un varigalus saista svētuma likums, bet mani ne.

Tur, augstu virs viņiem, kancelē stāvēja Demjurels.

Tieši tā, kā Tomass to bija domās iztēlojies. Zēns sastinga un palika kā zemē iemiets.

-   Atdodiet keruvimu brīvprātīgi, un es ļaušu jums aiziet. Ja man nāksies to atņemt, tad varu galvot, ka jūs visi tepat nomirsiet, Demjurels draudēja, lēnām, soli pa solim kāpdams lejā no kanceles.

-   Nāciet uz svētnīcu! Rafa iesaucās. Es labāk miršu, kur pats esmu izvēlējies, nevis tur, kur grib šis suns.

-   Atdod to viņam, Rafa, tad viņš ļaus mums aiziet, lūdzās Keita, vilkdama Tomasu uz pakāpieniem.

Katrā altārtelpas kāpņu malā stāvēja divas akmens kolonnas, kas balstīja balkonu. Uz katras bija zeltā iegravēti vārdi: pa labi Boaz, pa kreisi -Jachin.

-   Pasaki viņam, Rafa, ka atdosi statueti! meitene atkārtoja, ar spēku vilkdama Tomasu uz priekšu.

Rafa uzkāpa pa pakāpieniem un apstājās, meklēdams kādu glābšanās iespēju. Pa kreisi atradās mazas, aizbul­tētas durtiņas, pa kurām tik tikko varēja izspraukties cilvēks. Aizmugurē, altārtelpas melnajā tumsā, vīdēja koka altāris. Šī bija svētā vieta… Keita vilka Tomasu uz pirmo pakāpienu. Piepeši šķita, it kā zēns būtu atbrīvojies no ķēdēm, kas to cieši saistījušas. Šīs vietas svētums bija salauzis Demjurela varu.

Bērni jutās tā, it kā būtu šķērsojuši citas pasaules, miera un brīvības pasaules robežu.

Tomasā atgriezās drosme, un viņš izvilka no mēteļa varigala zobenu.

-   Demjurels grib mūs sagūstīt, bet otrreiz viņam tas neizdosies! zēns paziņoja.

-   Tu domā, ka mani varēs apturēt zobens, vai ne? Mācītājs spēra dažus beidzamos soļus, kas šķīra no pakāpieniem.

-   Nepārkāp robežu! Tomass stingri noteica. Šī ir svēta vieta un nav domāta tādiem cilvēkiem kā tu.

Zēns izstiepa pret Demjurelu zobenu.