Eragons

Kristofers Paolīni

ERAGONS

.

Ievads: šausmu ēna

V

ējš gaudodams brāzās cauri naktij, nesdams sev līdzi smar­žu, kam bija lemts mainīt pasauli. Garais Ēna izslēja galvu un paošņāja gaisu. Viņš atgādināja cilvēku, vienīgi mati bija purpursarkani un acu zīlītes sarkanbrūnas.

Ēna aiz pārsteiguma samiedza acis. Tiktāl ziņa bija pareiza: gaidītie atradās netālu. Varbūt tās bija lamatas? Viņš apsvēra šo domu, tad beidzot ledainā balsī sacīja:

Izkllstiet un noslēpieties aiz kokiem un krūmiem. Apturiet ikvienu, kas tuvojas… vai mirstiet.

Divpadsmit urgļi sakustējās. Viņiem bija īsi zobeni un apaļi vairogi, uz kuriem melnēja dažādi simboli. Viņi atgādināja cil­vēkus; viņiem bija līkas kājas un resnas, nežēlīgas rokas, kas likās kā radītas slepkavošanai. Blakus ausīm slējās pārītis ragu. Monstri urkšķēdami steigšus nozuda krūmos. Čabēšana drīz norima, un mežā atkal iestājās klusums.

Ēna pētoši raudzījās uz taku, slēpdamies aiz resna koka. Nakts bija pārāk tumša, lai cilvēka acs spētu ko saskatīt. Tomēr blāvā mēnesgaisma viņam šķita tikpat spoža kā saules stari, kas paspīd starp kokiem. Viņš skaidri redzēja katru vissīkāko nieciņu. Ēna izturējās nedabiski klusi; rokā viņš bija sažņau­dzis garu, blāvu zobenu. Tieva skramba vijās lejup pa asmeni. Ierocis bija tik plāns, ka viegli varēja ieslīdēt starp ribām, taču gana izturīgs, lai caurdurtu bruņas.

Urgļi nespēja redzēt tik labi kā Ēna. Viņi taustījās kā bariņš aklu ubagu un neveikli gramstījās gar saviem ieročiem. Pēkšņi

klusumu pārcirta pūces spalgais kliedziens. Visi sastinga, līdz putns nozuda. Aukstajā naktī monstri trīcēja. Zem kāda urgļa smagā zābaka nokrakšķēja zariņš. Ēna nikni iešņācās, un visi divpadsmit monstri sarāvās, kļūdami pilnīgi nekustīgi. Ēna apslāpēja riebumu un novērsās briesmoņi smirdēja kā sasma­kusi gaļa. Taču urgļi bija tikai līdzeklis, nekas vairāk.

Ēna neļāva samilzt nepacietībai, kad minūtes lēnām pārtapa stundās. Smaka būs krietni apsteigusi tās cēloni. Viņš neļāva urgļiem atslābt un sasildīties. Viņš arī pats atteicās no tādas greznības un palika aiz koka, vēl arvien vērodams taku. Mežs sakustējās kārtējā vēja brāzmā. Šoreiz smaka bija spēcīgāka. Viņš satraukumā atieza zobus un ieņurdējās.

Sagatavojieties, viņš nočukstēja, trīcēdams pie visām miesām. Viņa zobena gals griezās tikko manāmā riņķa dejā. Lai nonāktu līdz šim mirklim, Ēna bija izcietis daudz sāpju un kalis neskaitāmus plānus. Tas viss būtu velti, ja tagad viņš nespētu savaldīties.

Urgļu acis iedzalkstījās zem biezajām uzacīm, un neradījumi ciešāk satvēra savus ieročus. Pirms kāds no viņiem paguva ko saklausīt, Ēnas ausis uztvēra skaņu, kas rodas, cietam priekš­metam atsitoties pret akmeni. Piepeši no tumsas iznira izplū­duši stāvi, kas virzījās uz priekšu pa taku.

Trīs jātnieki baltos zirgos tuvojās slēpnim vieglos rikšos. Jātnieku galva bija lepni izslieta, un viņu apmetņi mēnesgaismā vilnīja kā plūstošs sudrabs.

Pirmā zirga mugurā sēdēja elfs ar smailām ausīm un smal­kām, slīpām uzacīm. Viņa stāvs bija stalts un spēcīgs kā šautra. Pāri elfa mugurai stiepās varena paskata stops. Pie viena sāna kļāvās zobens, bet pie otra maks ar bultām, ko rotāja gulbju spalvas.

Pēdējam jātniekam bija tie paši smalkie vaibsti un stūrainais stāvs. Viņam rokās bija garš šķēps, bet pie jostas karājās balts duncis. Galvā elfam bija dižena meistara darināta bruņucepure, izgreznota ar dzintaru un zeltu.

Starp abiem jāja elfu sieviete ar kraukļmelniem matiem, rāmi aplūkojot apkārtni. Melnās cirtas ieskāva viņas seju, un acīs jautās dedzīgs spēks. Elfas drānas bija vienkāršas, taču tās nekādi nespēja mazināt sievietes skaistumu. Jātniecei pie sāniem karājās zobens, bet aiz muguras vīdēja stops ar bultu maku. Viņai klēpī gulēja maisiņš, un elfu sieviete daudzkārt to uzlūkoja, it kā pārliecinādamās, vai tas aizvien ir turpat.

Viens no elfiem kaut ko klusītēm sacīja, taču Ēna nespēja sadzirdēt, par ko viņi runā. Sieviete atbildēja valdonīgi un noteikti, un viņas sargi apmainījās vietām. Elfs ar bruņucepuri aizjāja pa priekšu, satverdams šķēpu parocīgāk. Vieglā riksī viņi tika garām Ēnas slēpnim un arī pirmajiem urgļiem.

Ēna jau izbaudīja uzvaras prieku, kad vējš piepeši mainīja virzienu un pūta elfiem tieši sejā, nesdams sev līdzi urgļu smir­doņu. Zirgi brīdinoši iezviedzās un noraustīja pavadas. Jātnieki uz mirkli sastinga, satraukti vērdamies uz visām pusēm, tad pagrieza zirgus un auļoja prom.

Sievietes rumaks metās uz priekšu kā bulta, un drīz sargi jau atpalika no viņas. Urgļi pameta slēpni un izšāva uz elfu pusi veselu melnu bultu mākoni. Ēna parādījās aiz koka stumbra un pacēla labo roku, nokliegdamies: Garjzla!

No Ēnas plaukstas elfu sievietes virzienā izšāvās sarkana bulta, un kokus apspīdēja asinssarkana gaisma. Tā trāpīja jāt­nieces zirgam, kas, žēli zviedzot, gāzās, ar krūškurvi skardams zemi. Sieviete ātri kā zibens nolēca no zirga un atskatījās uz saviem sargiem.