Eragons

Tālu lejā strauji tecēja Anora, traukdamās uz Palankāras ieleju. Simtiem mazu strautu spēcināta, upe kā varens spēks cīnījās ar klintīm un akmeņiem tās ceļā. Apkārtni piepildīja apslāpēta dārdoņa.

Jauneklis apmetās biezoknī netālu no aizas un pirms nakts­miera skatījās, kā uzlec mēness.

Nākamajās divās dienās kļuva aukstāks. Eragons ātri devās uz priekšu un tramīgos meža dzīvniekus tikpat kā neredzēja. Neilgi pēc pusdienām viņš ieraudzīja Igvaldas ūdenskritumu, kas apkārtni piepildīja ar apdullinošu tūkstošiem šļakstu troksni. Taka aizveda viņu līdz mitram klintsragam. Te upe drāzās garām, uzmezdama pati sevi gaisā un apšļakstīdama sūnainās klintis.

Viņa priekšā gulēja Palankāras ieleja, izplājusies kā izritinā­ta karte. Igvaldas ūdenskrituma lejasdaļa, kas atradās pusjūdzi zemāk, bija ielejas tālākais ziemeļu punkts. Netālu no ūdenskri­tuma atradās Kārvahalla brūnu ēku puduris. No skursteņiem cēlās balti dūmi, it kā izaicinādami apkārtnes mežonīgo dabu. Šajā augstumā saimniecības izskatījās kā sīki, četrstūraini ielāpi ne lielāki par jaunā zēna pirksta galu. Zeme ap tām bija dzeltenbrūna vai smilšu krāsā, un sakaltusi zāle šūpojās vējā. Anora plūda no ūdenskrituma uz Palankāras dienvidu galu, un upes viļņos atspīdēja lieli saules stari. Tālāk tā tecēja garām Terinsfordas ciemam un vientulīgajam Utgarda kalnam. Un viņš vēl zināja tikai to, ka upe pagriežas uz ziemeļiem un plūst uz jūru.

Mirkli atpūties, Eragons devās prom no klintsraga un sāka iet lejup pa taku, klupdams aiz noguruma un brīžiem pat klusi vaidēdams. Kad viņš sasniedza ieleju, visu klāja krēsla, saplūdinot krāsas un apveidus pelēkā masā. Kārvahallas gaismas mir­guļoja, un mājas meta garas ēnas. Palankāras ielejā bija tikai divas apmetnes: Terinsforda un Kārvahalla, un ieleju ieskāva skarba un skaista kalnu zeme. Šajā apvidū svešinieki iegriezās reti, vien reizēm ieklīda kāds tirgotājs vai mednieks.

Apmetnē bija duclgas baļķu mājas ar zemiem niedru vai salmu jumtiem. Dūmi mutuļodami nāca no skursteņiem, gaiss smaržoja pēc degošas malkas. Ēkām bija plaši lieveņi, kur ļaudis pulcējās parunāties un slēgt darījumus. Laiku pa laikam kāds logs kļuva spožāks, kad tika aizdegta svece vai lampa. Vakara gaisā skanēja skaļas vīru balsis, citur sievas dzenāja savus lauleņus, rājot par vēlo nākšanu mājās.

Eragons cilpoja starp mājām, dodamies uz miesnieka tirgo­tavu, plašu guļbūvi. Pāri galvai no skursteņa cēlās melni dūmi.

Viņš atvēra durvis. Plašā telpa bija silta, un to spoži apgais­moja lāpa pie akmens kamīna. Tālākajā galā pāri istabai stiepās tukša lete. Viss bija nevainojami tīrs, it kā saimnieks katru brīvu brīdi savāktu ikvienu puteklīti un uzslaucītu katru traipiņu. Aiz letes stāvēja miesnieks Sloans. Augumā nelielajam vīram mugu­rā bija kokvilnas krekls un garš, asinīm notašķīts virsvalks. Pie viņa jostas karājās iespaidīga nažu izlase. Vīra bakurētainajai sejai bija dzeltenīga nokrāsa, bet melnās acis raudzījās aizdo­mīgi. Sloans pulēja leti ar skrandainu lupatu.

Eragonam ienākot, Sloana mute saviebās.

-   Tā, tā, dižais mednieks nolaidies līdz mums, pārējiem mirstīgajiem. Ko tad tev izdevās nomedīt šoreiz?

-    Neko, Eragons strupi atbildēja. Sloans nekad viņam nebija paticis. Miesnieks pret jaunekli vienmēr izturējās nie­vājoši, it kā tas būtu netīrs. Sloans bija atraitnis, un šķita, ka viņš rūpējas tikai par vienu cilvēku par savu meitu Katrīnu, kuru dievināja.

-    Es esmu pārsteigts, sacīja Sloans, lai gan pārsteigums bija tēlots. Viņš uzgrieza Eragonam muguru un kaut ko noka­sīja no sienas. Un tāpēc tu nāci šurp?

-    Jā, Eragons neveikli atzinās.

-Ja tādas tās lietas, velc ārā naudu, Sloans paberzēja pirkstus, kamēr Eragons neveikli mīņājās un turpināja klusēt. Nu taču vai nu tev tā ir, vai .art tās nav. Kurš no abiem gadī­jumiem ir tavējais?

-    Man patiesi nav naudas, bet man ir…

-    Kā tas ir nav naudas? miesnieks viņu asi pārtrauca. Un tu vēl gribi nopirkt gaļu! Vai citi tirgotāji tāpat vien atdod savas preces? Vai man jāatdod gaļa par velti? Turklāt, viņš strupi sacīja, ir jau vēls. Atgriezies rīt ar naudu. Es jau veru durvis ciet.

Eragons nikni skatījās uz viņu. Es nevaru gaidīt līdz rītdie­nai, Sloan. Tev tomēr ir vērts aizkavēties es kaut ko atradu un droši vien varēšu tev samaksāt. Viņš ar plašu vēzienu izvilka akmeni un nolika uz saskrāpētās letes, kur tas uzmirdzēja kamīnā dejojošo liesmu gaismā.

-   Visticamāk, tu esi to nozadzis, nomurmināja Sloans, pieliekdamies tuvāk un neslēpdams interesi.

Eragons palaida gar ausīm šo piebildi un jautāja: Vai ar to pietiks?

Sloans paņēma akmeni rokās un pasvārstīja to, novērtēdams svaru. Viņš pārvilka ar roku tā gludajam pulējumam un nopētīja balto dzīslojumu. Kā izskatījās, prātā pārlikdams akmens cenu, viņš nolika to atpakaļ. Tas ir skaists, taču cik tas maksā?

-    Es nezinu, Eragons atzinās, tikai diez vai kāds būtu to pulējis, ja akmens būtu nevērtīgs.