Eragons

Urgļu nāvējošās bultas drīz vien sasniedza abus elfus. Viņi nokrita no saviem cēlajiem zirgiem, asinīm slacīdami dubļus. Kad urgļi jau devās pie noslepkavotajiem elfiem, Ēna iekliedzās: Viņai pakaļ! Man vajadzīga viņa!

Monstri norūcās un metās pakaļ sievietei.

Ieraugot savus ceļabiedrus mirušus, no elfu sievietes lūpām atskanēja sirdi plosošs kliedziens. Viņa paspēra soli pretī miruša­jiem, tad aprāvās, nolādēja savus ienaidniekus un metās uz mežu.

Kamēr urgļi lauzās cauri kokiem, Ēna uzrāpās uz granīta bluķa, kas slējās virs viņiem. Stāvēdams uz tā kumbra, viņš varēja redzēt visu plašo, mežaino apkārtni. Viņš pacēla labo roku un izdvesa:

-   Boetq istalri!

Pret debesīm uzšāvās liesmas ceturtdaļjūdzes platībā. Ēna nežēlīgā neatlaidībā nosvilināja vienu meža gabalu pēc nākamā, līdz bijušā slēpņa apkārtnē izveidojās pusjūdzi plats uguns aplis. Liesmas izskatījās kā izkusis vainags, kas karājas virs meža. Ēna apmierināts noraudzījās degošajā aplī un uzmanīja, lai tas nezaudē savu spēku.

Liesmu josta kļuva platāka, gandrīz jau saskaroties ar urgļu pārmeklēto laukumu. Pēkšņi Ēna sadzirdēja izsaucienus un asus kliedzienus. Skrajais mežs atklāja viņa skatienam trīs monstrus, kas, nāvīgi ievainoti, sakrita vienā kaudzē. Ēna ar acs kaktiņu pamanīja arī elfu sievieti, kas bēga no palikušajiem urgļiem.

Vēja ātrumā viņa skrēja pie granīta klintsakmeņa. Ēna nopētīja zemi divdesmit pēdas zemāk un veikli nolēca tieši elfas priekšā. Viņa apmetās riņķī un devās takas virzienā. No elfu sievietes zobena pilēja melnās urgļu asinis, nosmērējot somu, ko viņa turēja rokās.

Ragainie šausmoņi iznira no meža un aplenca sievieti, nogrie­žot atkāpšanās ceļu. Viņa izmisīgi skatījās uz visām pusēm, to­mēr viss bija velti, un elfai atlika vien noraudzīties uzbrucējos ar majestātisku nicinājumu. Ēna tuvojās viņai, augstu pacēlis roku, un apmierināts noskatījās elfas bezpalīdzībā.

-    Grābiet viņu ciet!

Urgļi rāvās uz priekšu, taču elfa atvēra savu somu, izvilka kaut ko no tās un nometa somu zemē. Tagad viņas rokās mir­dzēja milzīgs safīrs, kurā atblāzmojās niknās uguns liesmas. Elfa pacēla dārgakmeni sev virs galvas, un viņas lūpas sāka kus­tēties pārdabiskā ātrumā. Ēna izmisumā ierēcās: Garjzla!

Acumirklī no viņa rokas izsprāga sarkana liesmu bumba un aizlidoja uz elfas pusi. Taču bija jau par vēlu. īsu brīdi mežs atmirdzēja smaragdzaļā gaismā, un akmens nozuda. Tikai tad sarkanā uguns trāpīja elfu sievietei un notrieca viņu no kājām.

Ēna dusmās trakoja, mezdamies uz priekšu un triekdams zobenu pret koku. Asmens iesprūda stumbra viducī un nodre­bēja. Viņš no savas plaukstas izšāva deviņus enerģijas lādiņus, kas vienā mirklī nogalināja urgļus. Tad Ēna atbrīvoja zobenu un devās pie elfas. .

Pār viņa lūpām nolija atriebes pareģojumi, kas skanēja tikai viņam vien dzirdamā lāstu valodā. Ēna sažņaudza tievās rokas un paskatījās debesīs. Viņam pretī lūkojās aukstas zvaig­znes citpasauļu glūņas. Sarkanmatainā Ēnas lūpas sašķobījās riebumā, tad viņš atkal pievērsās bezsamaņā gulošajai elfai.

Viņas skaistums būtu licis notrīsēt ikviena mirstīga vīrieša sirdij, tomēr Ēnam tas bija vienaldzīgs. Viņš pārliecinājās, ka safīrs ir pazudis, un atveda mežiņā paslēpto zirgu. Piesējis elfu pie segliem, viņš uzlēca zirgam mugurā un devās prom no degošā meža.

Ēna apdzēsa liesmas savā ceļā, bet ļāva tām postīt pārējo mežu.

1.NODAĻA Atradums

Eragons nometās ceļos sagulētajā meldru gultā un nopētīja pēdas ar zinātāja aci. Nospiedumi liecināja, ka brieži pļavā bijuši pirms pusstundas. Pavisam drīz viņi iekārtosies uz naktsguļu. Eragona mērķis neliela briežu mātīte ar klibu kreiso priekškāju vēl aizvien klīda kopā ar baru. Viņš bija pārsteigts par to, ka tai tik ilgi bija izdevies izbēgt no vilka vai lāča nagiem.

Debesis bija skaidras un tumšas, un gaisu šūpoja liegs vējiņš. Pāri kalniem, kas pletās Eragonam visapkārt, vēlās sudrabains mākonis. Pilnmēness, kas spīdēja starp divām kalnu virsotnēm, krāsoja tā malas sārtas. No nekustīgajiem ledājiem un spoža­jiem sniega klājieniem tecēja straumes. Ielejā cēlās migla, kas bija pietiekami bieza, lai tajā iegrimtu viņa kājas.

Eragons bija piecpadsmit gadus vecs, un no vīra gadu sasnieg­šanas viņu šķīra vairs tikai viens gads. Pāri viņa spoži brūnajām acīm klājās tumšas uzacis. Drēbes bija darbā nodilušas. Medību duncis ar kaula rokturi bija aizbāzts aiz jostas, bet briežādas maksts sargāja īveskoka stopu no miglas. Uz muguras Eragons nesa somu ar koka rāmi.

Briežumāte bija aizvedusi viņu līdz Korei, mežonīgu kalnu grēdai, kas stiepās cauri visai Alagēzijas zemei. Dīvaini stāsti un ceļotāji atklīda no kalniem, ceļinieki bieži vien nesa sev līdzi slimības. Eragons tomēr nebaidījās no Kores Kārvahallas apkārtnē viņš bija vienīgais mednieks, kas klinšainajās dzīlēs uzdrīkstējās dzīt pēdas medījumam.